Kapu pieminekļi ar uzrakstiem lībiešu valodā Kolkas kapos
Kolkas luterāņu kapos atrodas vecākais saglabājies kapa krusts ar uzrakstu lībiešu valodā Ziemeļkurzemes lībiešu jūrmalas kapsētās.
Kapu pieminekļi ar uzrakstiem lībiešu valodā Kolkas kapos
Oktobra mēnesi latvieši dēvē arī par veļu mēnesi. Tas būtu labs iemesls ielūkoties lībiešu jūrmalas kapsētās, kurās atdusas lielākā daļa 19. gs. un 20. gs. dzīvojušo piekrastes lībiešu. Taču kapu pieminekļi ar uzrakstiem lībiešu valodā Ziemeļkurzemes lībiešu jūrmalas kapos atrodami pavisam maz. Visvairāk to ir Kolkas kapos. Lībiešu valodā oktobris gan ir Vīmkū – Lietus mēnesis.
Kolkas kapi
Vecākais saglabājies kapa krusts ar uzrakstu lībiešu valodā vēsta, ka te atdusas Grieta un Andrejs Bertholdi. Masīvā dzelzs krusta austrumu pusē ir šāds uzraksts:
Greet Didrgk t. Berthold,
sind. Pollman. sind. 23. nov. 1819,
kõl. 17. apr. 1898.
Grieta Didriķa m. (meita) Bertholde,
dzim. Pollmane, dzim. 23. nov. 1819,
mir. 17. apr. 1898.
Krusta rietumu pusē horizontāli:
Andryks Anš p. Berthold
sind. 23. nov. 1816, kõl. 20. aug. 1892.
Andrejs Anša d. (dēls) Bertholds
dzim. 23. nov. 1816, mir. 20. aug. 1892.
Žonaku sēta bija viena no vecākajām Vaides ciemā, un tā minēta jau 1736. gada kontribūciju sarakstā. Par Žonaku saimnieku 1789. gadā kļuva Bērtulis. 1834. gadā viņš sev un dēliem pieņēma uzvārdu Bertholds.
Lībiešu dumpja laikā, 1860. gadā, saimniekošanu Žonakos savās rokās jau turēja Bērtuļa mazdēls Andrejs Bertholds ar sievu Grietu, lībiešu skolotāja un Kolkas ķestera Nika Polmaņa māsu. No šīs ģimenes trīspadsmit bērniem lieli izauga astoņi. Bertholdu dzimta plaši sazarojās, pateicoties kuplajam Bērtuļa dēla Anša Bertholda (1793) bērnu pulciņam un vēl jo vairāk – Bērtuļa mazdēla Andreja Bertholda (1816) pēcnācējiem. Šai plašajā un lībiski stiprajā dzimtā izauga vairāki lībiešu kultūrvēsturē nozīmīgi cilvēki un spilgtas personības, kuras nepazuda arī pasaules tālajos ceļos.
Ģēdes Štāleres kapa plāksne Kolkas pareizticīgo kapos.
Täs Kuolka kalmatarās igāliz nouvvõm lǟnd
Vanāvagār kōrand perenai
Gēd Stāler kuolõn – 1909. ā.
Šeit Kolkas kapos mūžīgi atpūsties devusies
Vecvagaru sētas saimniece
Ģēde Štālere, mirusi 1909. g.
Pēc Dundagas dumpja par Kolkas Vecvagaru rentnieku kļuva Andrejs Anša dēls Štālers (dz. 1827?, Stahler). Ģimenē bija septiņi bērni. Viņa dēls Andrejs Štālers (1866–1943, Vācijā) bija lībiešu valodas paraugu devējs somu valodniekam E. N. Setelem, kas 1888. gadā uzturējās ekspedīcijas nolūkos lībiešu jūrmalā. Latvijas brīvvalsts laikā bija lībiešu mēnešraksta “Līvli” pirmais redaktors. Viņš sniedza nozīmīgu palīdzību arī somu valodniekam Lauri Ketunenam lībiešu valodas vārdnīcas sastādīšanā.
Piemineklis Staltu dzimtas piederīgajiem ar garāku tekstu lībiešu valodā. Laika gaitā teksts ir kļuvis grūti izlasāms.
Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes pirmā kursa studentes Ilzes Pobuses folkloras prakses darbs 1999. gadā bija saistīts ar Lībiešu krasta kapu izpēti. Toreiz teksts bijis labi salasāms. I. Pobuses darbā [LFK, 2101, 5467-5758] tas pierakstīts šādi:
Tas Kuolka Kālmastaras
Igāliz kouvõm Lānd*
Līvõ Aim.
Kõrl Stalt koulõn 1925. Ā.
Täm jema Mati** 1910. Ā.
Tam Puoga August 1939. Ā.
Šeit Kolkas kapsētā
mūžīgi atpūsties devusies
lībiešu ģimene.
Kārlis Stalte, miris 1925. g.
Viņa māte Marija 1910. g.
Viņa dēls Augusts 1939. g.
* Ticamāk, ka teksts ir bijis “igāliz nouvõm lǟnd”.
** Ticamāk, ka mātes vārds lībiešu valodā bija nevis Mati, bet Mari.
Emma Hausman (1888 – 1975) Kievamt novvõmist sinnõn izamō ripsõ (Vieglu dusu tev tēvzemes klēpī.)
Emma Hausmane ar profesoru Eduardu Vēri Kolkas Kastaros 1960. gados.
No kolcenieka Viļņa Helmaņa stāstītā: “Viņas bija trīs māsas – mana vecāmāte Trīne Feimane, Anna Hausmane un Emma Hausmane. Emma palika neprecējusies. Pirmā pasaules kara laikā viņa evakuējās uz Igauniju, perfekti iemācījās igauniski. Dzīvoja tur vēl 1920. gadu sākumā. Igaunijā esot strādājusi par ekonomi pie ģenerāļa Johana Laidonera. Latvijā, iespējams, atgriezās 1920. gadu beigās. Rīgā Emma strādāja Mežparkā bagātās ģimenēs par saimniecības vadītāju. Kolkā Emma atgriezās pēc Otrā pasaules kara, dzīvoja Kastaru mājā.
Emma ļoti labi runāja lībiski. 1950.–1960. gados zinātnieki no Tartu Universitātes brauca ekspedīcijās uz Kolkā un daudz ciemojās pie Emmas. Viņa mācīja lībiešu valodu, stāstīja nostāstus, folkloru, sarakstījās ar igauņu profesoru Eduardu Vēri. Ar māsu Trīni vienmēr runāja tikai lībiski.”
1962. gada jūlijā Kolkā strādāja ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras sektora XVI zinātniskā ekspedīcija. Zinātnieki pierakstīja arī Emmas Hausmanes teiktās sadzīves paražas, ticējumus. Viņas teiktie folkloras paraugi glabājas Latviešu folkloras krātuves 1960. fondā.
Viktora un Martas Bertholdu atdusas vieta, bet piemineklis ar uzrakstu lībiešu valodā ir uzlikts tikai Martai Bertholdei.
Marta Berthold
sinnõn 1925. g. 01.III dzimusi 1925. gada 1. martā
kolõn 1994. g. 15. XII mirusi 1994. gada 15. decembrī
Jumāl pīl minõn jūsõ
Dievs, paliec pie manis
Viktora un Martas Bertholdu ģimene faktiski bija pēdējā šai piekrastē, kura savā starpā ikdienā sarunājās lībiski.
Atjaunotā mēnešraksta “Līvli” pirmajā numurā, kas iznāca 1992. gada augustā, bija publicēts Noras Driķes raksts “Pālaks, nīžõgid minnõn…” par lībiski runājošo ģimeni Kolkā – Martu un Viktoru Bertholdiem:
“Marta un Viktors sarunājas lībiski. Šajā mājā lībiešu valoda nav kā veca, skaista lietiņa, nolikta aiz stikla un apputējusi. Šeit līvu valoda ir dzīva kā zaļais mežs. Ceturtdienas vakaros no rudens līdz pavasarim viņi māca lībiešu valodu Kolkas skolā pieaugušo grupai. Bērniem netīk. Nav daudz pacietīgo audzēkņu. (..) Marta diezgan skeptiski groza galvu: “Nu ir par vēlu meklēt lībiešu valodu.” (..) Viktors: “Daudzi skaitījās lībieši, bet nemācēja vairs līvu valodu. Bet daudz bija tādu, kas prata, bet nerunāja. Kauns bija runāt. Tāpēc, ka Latvijā piesmēja līvu valodu.”
Lībiete
Valda Marija Šuvcāne
Ma lōlab iļ mäd rānda…
Es dziedu par mūsu jūrmalu…
1923 – 2007
Saņemot Lielo folkloras gada balvu par mūža ieguldījumu lībiešu kultūrvēstures pētniecībā un saglabāšanā 2002. gadā.
Lībiešu kultūras un sabiedriskā darbiniece Valda Marija Šuvcāne (dz. Blūma) kopš Rīgas lībiešu dziesmu ansambļa “Līvlist” dibināšanas bija tā dalībniece 34 gadu garumā. Bija viena no aktīvākajām “Līvõd īt” (Līvu savienība) atjaunošanas organizatorēm 1988. gadā, Rīgā mācīja lībiešu valodu no 1991. līdz 1995. gadam. Mācību vajadzībām 1991. gadā sagatavoja izdevumu “Līvõd tekstõd” (Lībiešu teksti), Latviešu-lībiešu sarunvārdnīcu (1991) un jaunajai paaudzei domātu bilžu grāmatu ar Margaritas Stārastes ilustrācijām “Urū! Urū!” (1994). Publicēja rakstus par lībiešu kultūru mēnešrakstā “Līvli” un Lībiešu gadagrāmatās. Grāmatu “Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002), “Lībiešu folkloras izlase” (2003), “Mazirbe – mazs ciems jūrmalā” (2006) autore.
