* Raksts balstīts uz studentu konferencē “Bridges in the Baltics” nolasīto referātu “An introduction to the themes of Livonian poetry” Viļņā, 2024. gada 4. oktobrī.
Lībiešu dzejas saknes meklējamas jau 19. gadsimtā. Andresa Jūhana Šēgrēna (Andreas Johann Sjögren) un Ferdinanda Johana Vīdemaņa (Ferdinand Johann Wiedemann) sastādītajā lībiešu valodas gramatikas un valodas paraugu izdevumā, kas iznāca 1861. gadā Pēterburgā, iekļauti pirmie lībiešu daiļliteratūras paraugi, to starpā arī Jāņa Prinča un viņa dēla Pētera Prinča dzejoļi. Starp pasaules kariem, īpaši 1930. gados, dzejas rakstīšana kļuva intensīvāka, šajā laikā aktīvi darbojas Kārlis Stalte (Kōrli Stalte) un Pēteris Dambergs (Pētõr Damberg), Uļi Kīnkamegs (Uļi Kīnkamäg; zināms arī kā Uldriķis Kāpbergs un “Lībiešu ķēniņš”), Didriķis Vālgamā (Didrõk Vālgamā), Jānis Belte (Jāņ Belt) un Edgars Vālgamā (Edgar Vālgamā), lībiešu pētnieki Lauri Ketunens (Lauri Kettunen ar pseidonīmu Kalāmīez ‘Zvejnieks’) un Oskars Loritss (Oskar Loorits ar pseidonīmu Vāldapǟ ‘Baltgalvis’), kā arī daudzi citi. Arī mūsdienās dzeja tiek aktīvi rakstīta, kā ražīgākos dzejniekus var minēt Valtu Ernštreitu (Valt Ernštreit), Baibu Dambergu (Baiba Damberg) un Ķempju Kārli (Ķempi Kārl) jeb īstajā vārdā – Karlu Pajusalu (Karl Pajusalu).
Kā vienu no svarīgākajām publikācijām saistībā ar lībiešu dzeju jāpiemin Jāņa Prinča latviski sarakstīto dzejas krājumu “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”, kurš bija otrais oriģināldzejas krājums latviešu literatūras vēsturē. Nevar nepieminēt arī 1924. gadā izdoto Kārļa Staltes krājumu “Lībiešu dziesmas”. Pirmā lībiešu dzejas antoloģija “Es viltīgāks par tevi, menca!”, kas izdota 1998. gadā un apskatīta šajā rakstā, sniedz ieskatu 33 lībiešu dzejnieku daiļradē, iekļaujot arī atdzejojumus latviešu valodā. Kā pēdējo jāpiemin bilingvālo (lībiešu un angļu) dzejas krājumu “Trillium”, kas 2019. gadā saņēma LaLiGaBa balvu īpašā nominācijā, un no kura izauga trilingvāls krājums (šoreiz iekļaujot lībiešu, igauņu un latviešu valodu) “Trilliums 2.0”.
Šajā rakstā tiek sniegts īss ieskats lībiešu dzejas motīvos no pirmsākumiem līdz mūsdienām, apskatot kopīgo un atšķirīgo abos laikmetos, respektīvi, tad un tagad. Tāpat apskatīta arī latviešu dzejnieka Kārļa Vērdiņa lībiešu tematikai veltītā dzeja.
Lībiešu dzeja ir izteiksmīga un bagātīga, brīžiem pat paradoksāla – gan laikam līdzi ejoša, gan sastingusi mirklī. Apskatot krājumus “Bagātā jūrmala”, kas veltīts Kārļa Staltes daiļradei, un “Es viltīgāks par tevi, menca!”, atklājas ‘vecākās’ dzejas – ar to domājot dzeju, kas sarakstīta pirms 20. gadsimta beigu gadiem – galvenie motīvi. Tie ir gan sadzīviski un saistīti ar dzīves ritumu, vietu un laiku (piem., zivis un zveja, nāve), gan ar kultūru un vēsturi saistīti (piem., putni un dziedāšana, vēsture, simboli).
Dieva motīvs ir daļa no vecākās dzejas, un jo spilgti tas redzams jau Prinču ģimenes (Pēteris, Jānis vecākais, Jānis juniors) laikā.
“Tam augstam Dievam godu dot
un slavēt viņu klājas” (Pēteris Princis/Jānis Princis vecākais, “Dziesma”)
“Tur debess korī – vienuviet,
dzi, eņģeļi par Dievu dzied,
ka viņš pār visu valda.” (Jānis Princis juniors, “Rīta dziesma”)
Viens no skaidrojumiem, kādēļ Dieva motīvs ir tik centrāla Prinču ģimenes daiļrades daļa, ir Jāņa Prinča vecākā darbs par Pizes draudzes ķesteri.
Svarīgs ir arī jūras motīvs, dzīve (un izdzīvošana) pie jūras.
“Liels es izaudzis, nu vējā
jūra mani šūpo tā:
augšā – lejā, augšā – lejā,
tagad vējš mans auklētājs.” (Kārlis Stalte, “Zvejnieka dziesma”)
Šis dzejoļa fragments parāda lībiešu vīrieša nepārprotami skarbo ikdienu – galvenais darbs, ko pieaudzis vīrs var darīt, ir zveja, kas nozīmē arī briesmu pilnu dzīvi, jo nekad nevar zināt, kā vēja un jūras kopdarbs pavērsīs kārtējo zvejas izbraucienu.
“Vai būs sajust briesmu
tad, kad vētrā vējš
sūru nāves dziesmu
pēkšņi ausīs dveš?” (Kārlis Stalte, “Atvadas no jūrmalas”)
Šis fragments izvērš iepriekšējā ieskicēto briesmu realitāti – jūra un nāve ir cieši saistītas.
Svarīga lībiešiem ir arī identitāte, un tas bieži tiek atklāts kā pretnostatījums latviešiem.
“Mikš äb rikāndõm eņtš kīeldõ,
māz äb panmõ māmīe īeldõ.” (“Uļi Kīnkamega dziesma no trako nama Valdapē jaunskungam”)
Šo rindiņu aptuvenais tiešais tulkojums būtu “Kāpēc nebagātinām pašu valodu / neliekam zemē zemnieku balsi”. Šeit skaisti rindās tiek parādīts pretnostatījums starp ‘mēs’ – lībieši, un ‘viņi’ – zemnieki.
“tik zvejnieks vienmēr droši jūrā ies,
bet zemnieks tur ar savu arklu nedosies!” (Laimons Rudzītis, “Kas bija tie par vīriem?”)
Arī šajā fragmentā vēl jo spilgtāk ir parādīts šis pretstats.
Zivis kā galvenais iztikas avots arī ir bieži sastopams motīvs dzejā.
“Lai pasargi no nelaimes,
ar zivīm laivas pildi
Mēs lūdzam: mūsu galdam dod
to jūrā rasto laimi.” (Uļi Kīnkamegs, “Zvejnieku dziesma”)
“Mēs metām vadu, izvilkām.
Un ilgi vēl no zivīm tām
bij saimei pavalgs gards, paties,
jo loms bija varens gadījies.” (Alfons Bertholds, “Atmiņas”)
Putni ir svarīga lībiešu kultūras daļa (kā spilgts piemērs ir putnu modināšanas tradīcija pavasarī), un ar tiem roku rokā iet arī dziedāšana.
“Manās ganu dienās putni
pavasaros pilnām mutēm
mežā, pļavā, kur vien gāju,
mani pilnu piedziedāja.” (Pēteris Dambergs, “Kur tu ņēmi”)
“Ar putniem mežā dziedāju es, ar puķēm pļavmalā,
(..)
lai putni mani atceras un man uz kapa dzied.” (Lote Lindenberga-Urga, “Dziedātāja”)
Ja tiek minēta lībiešu identitāte, tad svarīga tās daļa ir valoda.
“Līvu māt, kas savam bērnam
devi senču asinis,
dod tam senču valodu, lai
viņam pieder itin viss.” (Edgars Vālgamā, “Lībiešu mātei”)
“Un dzirdot, cik skaisti un brīvi
tā iezvanās, svinot šos svētkus, –
ir cerība atkal, ka līvi
to saglabās dzīvu un svētu.” (Pēteris Dambergs, “Lībiešu Ziemassvētki”)
Simbols, kas nepārprotami iet roku rokā ar lībisko identitāti ir karoga – zils, balts, zaļš – krāsas.
“Mums karogā ir zilā, baltā, zaļā.
Šīs krāsas lībiešiem – gaisma, cerība, prieks.” (Alberts Breinkopfs, “Mūsu cerība”)
“Nekaunieties brāļi, māsas,
karoga, kur mūsu krāsas:
zilā jūra, balts un zaļš, –
nāciet atkal atpakaļ.” (Pēteris Kīnkamegs, “Aicinājums”)
Šajā laikā svarīga ir arī vēstures apziņa kā rīks savas identitātes un kultūras saglabāšanai, kas sevī mēdz ietvert arī vēsturisko personību apdzejošanu un mītu apvīšanu ap tām.
“Un vēl par tautu lepnu,
tās godu dziedu es,
par Imantu, kas šķēpu
kā dimantu kvēls nes.” (Pēteris Kīnkamegs, “Dziesma”)
“Es esmu,
lībiešus aplami vedis un ievedis vergos,
bet mērķi man bijuši augsti un cēli.” (Artūrs Benedikts Bertholds, “Kaupo dziesma”)
Apskatot jaunāko jeb 20. gadsimta pašas nogales un 21. gadsimta dzeju, atklājas ievadā minētais paradokss – dzeja ir gājusi līdzi laikam, parādās motīvi, kuri bija teju neredzami vecākajā dzejā, bet tanī pašā laikā tik daudz kas ir saglabājies tāds pats kā pirms 100 gadiem.
Lai ieraudzītu šīs līdzības un atšķirības, tika apskatīti 4 dzejas krājumi, kuri iznākuši īsā laika posmā – no 2020. līdz 2023. gadam: Ķempju Kārļa “Tuvības veidi”, Baibas Dambergas “Es un cit es”, krājums “Trilliums 2.0” un Vērdiņu Kārļa “Lībiešu balādes”.
Kā pirmo motīvu, kas bija ‘neredzams’ vecākajā dzejā, varētu minēt klusumu. Tas jo spilgti parādās tieši Ķempju Kārļa dzejā.
“tā mēs saucam
klusuma pilnām
mutēm un acīm” (Ķempju Kārlis, “sākumā bija vārds”)
“klusuma gaismas satilpst
rīta slapjajās smiltīs
starp Pērnavu un Rīgu” (Ķempju Kārlis, “Jaunie Ķempji”)
Cauri laikam nemainīga, tāpat kā Lībiešu krastā, arī dzejā paliek jūra (gan tieša, gan metaforiska).
“Divas jūras,
starp abām tām – sēklis;
viļņi satiekas krustām,
sasitas kopā
un aizsūta kuģus bojā.” (Valts Ernštreits, “Divas jūras”)
“jūra mirdz man cauri
kad piespiežos tev” (Ķempju Kārlis, “jūrkoka grīdas”)
Arī latviešu un lībiešu pretstatījums joprojām ir sajūtams dzejā, un tas tieši atspoguļojas sekojošajās dzejas rindās.
“Divas tumšas naktis,
divas gaismas,
divas tautas,
valodas, saknes –
kas mūžam šķirtas paliek
un mūžam blakus.” (Valts Ernštreits, “Divas jūras”)
Jaunākajā dzejā ir celta gaismā arī lībiešu mitoloģija, un biežs viesis ir saltkurpis.
“Tas, kurš pēdējais šeit paliks,
dziļā mežā iedzīts tiks –
tumšā biezoknī kur gaida
vilkatis un saltkurpis.” (Valts Ernštreits, “Skaitāmpants”)
To, kas tad īsti ir šis saltkurpis, ieskicē Vērdiņu Kārlis sekojošajās dzejas rindās.
“Tie ir saltkurpji. Tās ir dvēseles mirušas, pazudušas.
Tās kāvuši laupītāji, plēsuši vilki un lāči.
Tie mazi bērni, kurus nozūmējušas mātes” (Vērdiņu Kārlis, “Saltkurpji”)
Putni kā svarīga lībiskās identitātes daļa ir motīvs, kas iet cauri laikiem, tam vienmēr atrodas vieta dzejā, neatkarīgi no tā, kad tā sarakstīta.
“Kad pavasarī pamostas
kopš rudens zem ūdens ziemu
nogulējušie putni,
viņu spalvas vēl ir slapjas,
viņu balss vēl ir raupja,
viņu mēle – doba un sveša.” (Valts Ernštreits, “Kad pavasarī pamostas”)
Ķempju Kārļa dzejas rindās sastopams ir arī viņa dzejai caurejošais klusuma motīvs.
“pamodiniet šīs zemes
zaļos putnus
pamodiniet lībiešu jūras
zilos putnus
pamodiniet lielās kūstošās jūrmalas
baltā klusuma putnus” (Ķempju Kārlis, “Modiniet lībiešu putnus”)
Tas, kas padara lielu daļu jaunākās dzejas ‘jaunu’ ir ne tikai laiks, kad tā sarakstīta, bet arī forma, kādā autors ir rakstījis.
“Vienīgais krāšņums –
šajā miglas rītā
pilieni zaru galos.” (Baiba Damberga, “Gandrīz haiku”)
Baiba Damberga “Gandrīz haiku” apvieno japāņu haiku dzejas rakstīšanas stilu (5-7-5 zilbes) un dabas tēlojumus no lībiskā krasta. Ja zilbju skaits nesakrīt, tas nekas, jo tās tomēr ir ‘gandrīz’ haiku.
“Soross, Bih Pharma, Briseles ierēdņi un mūsu korumpētā valdība skalo cilvēkiem smadzenes un pūlas iestāstīt, ka zināmas putnu sugas ir jāsauc par gājputniem, jo tās katru ziemu ceļo uz siltajām zemēm.” (Vērdiņu Kārlis, “Ko ornitologi tev nestāsta”)
Arī Vērdiņu Kārlis “Lībiešu balādēs” eksperimentē ar dzejas formu, šajā fragmentā iedodot putnu motīvam modernu piegaršu, sarakstītu brīvajās vārsmās, balansējot starp dzeju un prozu.
Karoga krāsas kā simbols vēl arvien vijas cauri dzejai.
“Lībiešu meitene smaida –
starp lūpām zaļu un zilu,
maigi čirkst smiltis” (Baiba Damberga, “Lībiešu meitene smaida”)
“sevi caur jūru
(..)
putu baltai mežrozei
(..)
zaļojošs robežstabs” (Ķempju Kārlis, “tu esi robeža”)
Motīvs, kas ik pa brīdim parādījās vecākajā dzejā, bet ir izteikts jaunākajā, ir izzušana un sāpes, ko tā nes.
“uz akmeņiem no sabrukušas
ciema sētas zied
ābele agrāk aizgājušajiem” (Ķempju Kārlis, “mežābelei ziedot”)
“[..] Zvana telefons – zaļš telefons, ar
(..)
Zvana telefons, balts, stūrains telefons,
(..)
Viņas telefons zvana – tāds vecs, zils un apbružāts telefons,
(..)
Melna un stipra kafija; bet kaut kur
malā klusē trīs telefoni –
viņu runas ir galā.” (Valts Ernštreits, “Triliums”)
Bet šī tipa dzejai vijas cauri arī cerība.
“Tādi kā mēs
nemirst viegli.
°
Tādi kā mēs
Nemirst nekad.” (Valts Ernštreits, “Tādi kā mēs”)
“viss bija bijis
viss būs
pāraudzis jaunu ādu” (Baiba Damberga, “Laika mala”)
Dziesma un dzeja iet roku rokā, līdz ar to lībieši, kuriem svarīga bija (un ir līdz šai dienai) dziedāšana, ir arī ražīgi rakstījuši dzeju. Motīvi tajā iet cauri laikiem, un ir aktuāli kā pirms 100 gadiem, tā arī tagad, jaunākajai daiļradei ienesot lībiešu dzejā modernas vēsmas.
Izmantotie dzejas krājumi:
Damberga, Baiba. Es un cit es. Līvõ kultūr sidām, Rīga, 2020.
Ernštreits, Valts. Es viltīgāks par tevi, menca! Līvõ kultūr sidām, Rīga, 1998.
Ernštreits, Valts. Trilliums 2.0. Starptautiskā Lībiešu draugu biedrība, Rīga, 2020.
Ķempi Kārl. Tuvības veidi. Starptautiskā Lībiešu draugu biedrība, Rīga-Tartu, 2023.
Stalte, Kārlis. Bagātā jūrmala. Līvõ kultūr sidām, Rīga, 2020.
Vērdiņš, Kārlis. Lībiešu balādes. Neputns, Rīga, 2023.
