ABKUOLMI
līb pärandõks pǟvaks
sina jo tiedad ma igab
set seda mis igamizt vǟrt
mis om sīt ja toiz
jegas lagub ürgs
igab īz sind meidi molmidi
seda mis jo toiz ku kuolmi
tōdist pūktes
tüal tüapāikes
igab jelab sil armiksumizt
mis abvuimiz tieb vuimizeks
jukšin jäend ǖtiks sāmizt
ēzkyrdliz šugumiz ķildumizt
läen ja tulmiz armtumi
lialem pūktumizt ma igab
ama mis ürgeks igames
jegast kuolmist ēzkyrdim
igab sind apku armtumizt
mis ab vui jära lop
valg mis ab ǖd mytl
lask meid ǖdtoizest valliz
igab sin īstiži sīd olmizt
kasub üös kui tuļ ķiregd
nūšubed šīlmdeks
kus ēnstkid om näed
igab sūrim kadumizt
ēnst löüdmiz val
mis vuib tund bet jelabed
vaga vilud pūgumizt
jelami šunub mā lāģdes
tūl nakub pilkdest touvi
ja sie mis toiz ēzkyrd
līb valliz palab ūld pǟl
leb āigkyur ma igab old mer
ķis ab mǟdl pāldidi
lainud kis uskubed
ķänub tūl kovald
igab abkuolmizt ku
set jelabed vuibed
igad seda igad sind
lask mield ēnst kand
sīt ku ūd kield tuobed īlme
syndi abütlumiz ütlumizeks
jera tunmin kasub abtunmizest
ja üöd ab uo jenim
Ķempi Kārl,
Ikolas 27.3.2025
NEMIRSTĪBA
par godu lībiešu mantojuma dienai
tu jau zini ka iekāroju
tikai to ko vērts iekārot
kas ir šeit un ir īsts
ikkatrā aizejošajā mirklī
iekāroju jā tevi mūs abus
to kas īstāks par nāvi
pa īstam pieskaroties
pat tukšuma tukšībā
iekāroju dzīvā iemīlēšanu
kas padara neiespējamo iespējamu
vienatnē esošo savienošanos
tuvības dzimšanas mirdzumu
aizgājušās un nākošās mīlestības
miesassilto pieskārienu es iekāroju
visu kas iekārojams uz acumirkli
tuvāks par katru nāvi
tevi es iekāroju kā mīlestību
kas nespēj aprimt
gaismu kura pat netaisās
atlaist mūs vienu no otra
tavu vienkāršo tuvumu iekāroju
augošā naktī kad dzirksteles
ceļas un pārvēršas acīs
kurās pat sevi var ieraudzīt
iekāroju par bojāeju pat lielākas
sevis apjautas sāpes
ko jūt tikai dzīvie
klusuma ēnu elpu
dzīve dzimst zemes brūcēs
vējš no skatieniem aizdedz debesis
un tas kas patiešām ir tuvu
atklājas degošās lūpās
cauri laika lokam iekāroju būt jūra
savus krastus kas neatceras
vai viļņi kas uzticas
mainīgā vēja gudrībai
nemirstību es iekāroju
jo vien dzīvie to spēj
iekārot to un tevi
ļaujot nest sevi maņām
līdz jaunas valodas atklās
vārdus lai izteiktu nepasakāmo
apziņa ausīs no neziņas
un nakts vairs nebūs
Ķempju Kārlis,
atdzejojis Valts Ernštreits
Iklā, 27.3.2025.
SUREMATUS
liivi pärandi päevaks
sina ju tead et ihkan
seda vaid mis ihkamist väärt
mis on siin ja tegelik
igas laguvas hetkes
ihkan jah sind meid mõlemaid
seda mis tegelikum kui surm
päriselt puudutades
tühjuse tühisuseski
ihkan elavasse armumist
mis võimatu teeb võimalikuks
üksikute ühekssaamist
läheduse sünnisära
läinud ja tuleva armastuse
ihusooja puudutust ihkan
kõike mis viivuks ihatav
igast surmast lähem
ihkan sind nagu armastust
mis ei suuda raugeda
valgust mis ei kavatsegi
lasta meid teineteisest lahti
ihkan su lihtsat ligiolu
kasvavas öös kui sädemed
tõusevad silmadeks
milles ennastki on näha
ihkan hävingust suuremat
eneseleidmise valu
mida tunnevad vaid elavad
vaikuse varjude hingamist
elu sünnib maa haavades
tuul süütab pilkudest taeva
ja see mis tõeliselt lähedal
avab end põlevail huultel
läbi ajaringi ihkan olla meri
kellele ei meenu kaldad
lained kes usaldavad
pöörduva tuule tarkust
ihkan surematust sest
elavad vaid suudavad
ihata seda ihata sind
meeltel lastes end kanda
kuni uued keeled toovad ilmale
sõnu öeldamatu ütlemiseks
äratundmine kasvab tundmatust
ja ööd ei ole enam
Ķempi Kārl,
autoritõlge salatsiliivi keelest
Ikolas 27.3.2025
