Šogad mēs svinam 500 gadus kopš igauņu grāmatas un rakstu valodas pirmsākumiem. To atzīmējam, pamatojoties uz 1525. gada ziņu, ka Vācijā tika sadedzināta reliģiska grāmata, kurā bija teksti trīs Livonijas vietējās valodās. Viena no šīm valodām, visticamāk, bija igauņu valoda. Iespējams, Livonijas teritorijā lietotā dienvidigauņu jeb Tartu valoda. Var vaicāt, vai šī vienīgā ziņa par grāmatu, kas vēlāk nav atrasta, ir pietiekams pamats atsaukties uz tik senu igauņu grāmatas un rakstu valodas pastāvēšanas vēsturi. Tomēr, pateicoties igauņu valodas pašas saglabātajām ziņām, mēs varam būt pārliecināti, ka igauņu rakstu valoda ir vismaz 500 gadus sena, iespējams, pat senāka. Turklāt vārds raamat (grāmata) igauņu valodā ienācis jau daudz agrāk.
Grūdiens grāmatu drukāšanai igauņu valodā nāca no rietumiem, pēc luteriskās reformācijas Vācijā un tās ideju izplatīšanās Baltijas valstīs. Tomēr vārds raamat ir aizgūts no austrumiem. Tas cēlies no no senkrievu vārda gramota, kas sākotnēji apzīmēja rakstītu tekstu. Senkrievu aizguvumi, kuros izceļami kristietības centrālie jēdzieni, piemēram, rist ‘krusts’, paast ‘gavēnis’, pagan ‘pagāns’, papp ‘mācītājs’, kā arī raamat ‘grāmata’, ienāca igauņu valodā, iespējams, vēl pirms vācu krustnešu iekarojumiem – apmēram pirms tūkstoš gadiem. Senkrievu vārds gramota pats bija aizgūts no baznīcslāvu valodas, kur tas savukārt ienācis no sengrieķu vārda grámmata (‘burti’).
Līdztekus austrumu ietekmei, ieviešoties vārdam raamat igauņu un tai tuvu radniecīgās valodās, novērojama arī dienvidu ietekme. Dienvidu Baltijas jūras somu valodās vārda lietojums gan saturiski, gan formāli ir ļoti dažāds. Vidzemes lībiešu valodā ir dokumentētas formas raamt un raant, savukārt Kurzemes lībiešu valodas rakstu valodā tām atbilst rōntõz. Līdzīgas variācijas vērojamas arī dienvidigauņu valodā un tās valodas salās Latvijā. Papildus iesietam drukātam izdevumam vārds raamat apzīmēja dažādas ziņas, dokumentus, apliecinājumus un citus rakstu darbus. Tas ir saprotami, jo senākie kontakti ar senkrievu un tās ietekmēto baltu rakstu kultūru notika caur Dienvidaustrumu Igaunijas centriem un tālāk pa Daugavas upi.
Ziemeļigauņu valodā vārds raamat pirmoreiz parādās nevis reliģiskā kontekstā, bet gan lietišķā tekstā 16. gadsimta vidū, vēstulē, kuras adresēts ir moder (‘dāma’). Šajā aviotā tas apzīmē Zviedrijas karaļa izdotu apliecinājumu. Līdz 17. gadsimta sākumam vārds raamat ir bieži sastopams dažādos rakstos ar dažādām nozīmēm. Georga Millera (Georg Müller) sprediķos (1600–1606) vārds raamat parādās 33 reizes, bieži apzīmējot Svētos Rakstus jeb Bībeli vai tās daļu. Taču šajos tekstos tas lietots arī ar nozīmi ‘vēstule’, ‘apliecinājums’, ‘parādu grāmata’ u. c. Līdz tam laikam vārds raamat jau bija stingri nostiprinājies kā svarīgu rakstu tekstu apzīmējums igauņu valodā.
Somu valodā vārds raamattu palicis tikai kā apzīmējums Bībelei, bet igauņu valodā vārds raamat ir guvis arvien plašāku pielietojumu, tostarp salikteņos, piemēram, passiraamat ‘pase’, tähtraamat ‘kalendārs’, aigraamat ‘hronika vai kalendārs’ Dienvidigaunijā, arī raamatunahk ‘papīrs’, raamatukoor ‘grāmatas vāki’ un citi.
Vārds raamattu somu valodā, iespējams, ienāca vēlāk nekā igauņu un lībiešu valodā, un to bieži uzskata par aizguvumu no igauņu valodas, jo somu valodā senāks grāmatas apzīmējums bija kirja. Taču, veidojoties rakstu valodas jēdzienam, redzama arī pretēja ietekme – no ziemeļiem uz dienvidiem. Igauņu rakstu valoda sāka veidoties, visticamāk, jau pirms reformācijas, bet tās attīstību vēlāk būtiski ietekmēja vācbaltieši, un kopš 19. gadsimta arī somu rakstu valodas attīstība.
Īss ieskats igauņu grāmatas un rakstu valodas izcelsmē liecina, ka tās saknes meklējamas gan austrumos, gan rietumos, gan dienvidos, gan ziemeļos. Dažādu laikmetu un kultūru ietekmes ir saplūdušas vienotā igauņu grāmatas un rakstu valodas stāstā, pateicoties daudzu paaudžu intelektuāļiem, kas devuši savu ieguldījumu igauņu rakstu valodas attīstībā.
* Raksta oriģināls igauņu valodā publicēts 2025. gada 18. janvārī Igaunijas laikrakstā “Postimees”. Igauniski tas lasāms šeit: https://arvamus.postimees.ee/8174733/karl-pajusalu-eesti-raamatu-ja-kirjakeele-juured
