Jemakiel koda
om jemakiel kodas
joudiz tempi ma tied läbud valliz
vezlinud velnutamil
saindest puoistet emeļķiz yrgedel
lask ail ūd jougdeks
min jemakiel koda
om läen ja tulmiz üöld kod
nei ku min māl om jen vīži
oldes antist täm īz
om jemakiel kodas
ma ab vuigl old jenkieli
old jenim apku olmizeks luod
ja luomat olmes vīzd
sie koda om min kazab kod
min jemakiel koda
ab uo merlops rovad vail
apka jougaģi kārntuba
jumer aisū raksemiz
kīd tulizt
min jemakiel kodal
ab uo toiži eždi ku sin
tšūkstumi min ūld vai
sie koda om lapssui
älloulds ta yrgub
ķärd samud ķildes
vaņt ka tunud jera
ta tagiztulmiz nutamizt
kas kūlud ta uikes
enst löüdamiz priek
min jemakiel koda
ab sā palam pand
täm synad tul ķildum
utab ommel ķireg sältumi
tänd ab sā katik bombarded
lāzerk kabaldeks lask
täm üöl om ķildzim
ȳrazd mulšen rǟksumist
olmet olmiz kodas
min jemakiel ab pälg
šudapǟva palab valdes
polud pǟl valliz läb all
vaņtl päuķizel palg
apka kikvarbedel
āģist tutka pimdes
pūt ūži lagdi
vänt enst leb üö
leb lagde üöļķizt
jemakiel kodas
kadubed tǟded ežad
täms om synad
ama mield kieldel
uta nänt vasta
oid nänt ommel
min jemakiel koda
panub näemet vilud pagatum
tänd ui näed ilmvīti
mänges ailubed lapstest
nei ku mirāž omks jäemiz oāzes
spiegelts mozaīkest
min jemakiel koda
om yrgumiz üöld urgipaik
šundumiz synad jeltuba
ama ķildzik armtumiz altar
leb vagiži olmiz āģistsadad
ōdles ku sina ütlud ūdst
ēzmiz syna
Ķempi Kārl Salatses, 6.10.2024.
Mātes valodas māja
savā mātes valodas mājā
šodien paspēju atvērt logus
ūdensputnu vilinājuma dziesmai
no sienām notrauktiem zirnekļu tīmekļiem
ļaujot plūst jaunās upēs
manas mātes valodas māja ir
aizgājusi un atnākošo balsu mājām
gluži kā manai zemei ir daudzi veidi
tām aizvien paliekot viņām pašām
savā mātes valodas mājā
es nebīstos daudzvalodības
būt vairāk kā esībai radīts
un esošos apveidus neveidojot
šī māja ir manas augošās mājas
manas mātes valodas māja
nav nedz sēkļos starp jūras līčiem
nedz upmalas lauku sētā
apkārt pavardu sprakšķēšanai
akmeņu karstumam
manas mātes valodas mājai
citu robežu nav vien tavi
čuksti starp manām lūpām
tai mājai ir bērna mute
šūpuļdziesmās tā mostas
viegli spertu soļu atbalsīs
veries vai atpazīsti
tās atgriezties aicinājumu
vai dzirdi tās saucienā
sevis rašanas prieku
manas mātes valodas māju
nevar nosvilināt
tās vārdu uguns kvēle
paņem sev liesmu gaišumu
to nevar sabombardēt
ar lāzeriem sašaut
tās balss top vien skanīgāka
no svešo jukušām klaigām
pat nebūtības esamības mājā
manas mātes valoda nebaidās
dienvidus dedzinošajā gaismā
uz ceļgaliem atvērta loga priekšā
raudzīties saulei sejā
ne uz pirkstgaliem
gada nogales tumsā
pieskarties jauniem griestiem
izstiepties cauri naktij
cauri plašuma atbalsij
mātes valodas mājā
zvaigžņu robežas izzūd
tajā vārdi ir
visu apziņu valodām
paņem tos pretim
sev tos paglabā
manas mātes valodas māja
liek runāt neskaidrām ēnām
to var redzēt kā hologrammu
ar spēles karstumā skrejošiem bērniem
kā mirāžas atspoguļotas mozaīkas
no sevis saglabāšanas oāzes
manas mātes valodas māja
ir paslēptuve balsīm kas mostas
dzimšanas vārdu priekškambaris
visskanīgākās mīlestības altāris
caur klusēšanas gadsimtiem
gaidīdams lai no jauna
tu sacītu pirmo vārdu
Ķempju Kārlis, Salacā, 6.10.2024.
Atdzejoja Valts Ernštreits
Emakeele koda
oma emakeele kojas
jõudsin täna avada aknad
veelindude peibutushäälele
seintelt pühitud ämblikuvõrkudel
lasta voolata uute jõgedena
minu emakeele koda
on läinud ja tulevate häälte kodu
nagu mu maal on mitmeid viise
olles ikka ta ise
oma emakeele kojas
ma ei häbene olla mitmekeelne
olla rohkem kui olevaks loodud
ja loomata olevad viisid
see koda on minu kasvav kodu
minu emakeele koda
pole meremadalate vahel
ega jõeäärne talutare
ümber kolde praksumise
kivide tulisuse
minu emakeele kojal
pole muid piire kui sinu
sosin mu huulte vahel
see koda on lapsesuine
hällilauludes ta ärkab
kergete sammude kõlades
vaata kas tunned ära
ta tagasituleku kutset
kuuled ta hõikes
eneseleidmise rõõmu
minu emakeele koda
ei saa põlema panna
tema sõnade tulesära
võtab endale leekide heleduse
teda ei saa puruks pommitada
laseriga tükkideks lasta
tema hääl on valjem
võõraste hälbinud kisast
olematuski olemise kojas
minu emakeel ei karda
keskpäeva lõõmavas valguses
põlvili avatud akna all
vaadata päikesele näkku
ega kikivarvul
aastalõpu pimeduses
puudutada uusi lagesid
sirutada end läbi öö
läbi avaruse kaja
emakeele kojas
kaovad tähtede piirid
temas on sõnad
kõigi meelte keeltele
võta need vastu
hoia need endale
minu emakeel koda
paneb lüümed varjud rääkima
teda võib näha hologrammina
mänguhoos jooksvatest lastest
miraažina endaksjäämise oaasis
heiastuvatest mosaiikidest
minu emakeele koda
on ärkavate häälte pelgupaik
sünnisõnade elutuba
kõige kõlaga armastuse altar
läbi vaikimise aastasadade
oodates et sina ütleksid uuesti
esimese sõna
Ķempi Kārl Salatses, 6.10.2024
My mother tongue’s house
The mother tongue’s house
in the mother tongue’s house
I got the windows open today
letting in the allure of water bird voices
knocking cobwebs free from the wall
sending them flowing as new rivers
the mother tongue’s house is
the home of lost and future voices
like my land has many ways
of ever becoming itself
in the mother tongue’s house
I have no fear to be multilingual
made for more than being
never bound by borders
this house is my growing home
the mother tongue’s house
is not between bays on a sea shoal
nor at a riverbank grange
in the heat of its
crackling hearth stones
the mother tongue’s house
knows no limits beyond
your whisper between my lips
this house has a child’s mouth
in lullabies it wakes
in the echo of gentle steps
see if you recognize
its call to return
do you hear joyful
self-discovery in its cry
the mother tongue’s house
can’t be set ablaze
its words’ fire glows
with the brilliance of flame
it can’t be bombed to bits
shot to pieces with lasers
its voice is louder than
the deviant howls of strangers
even in the house of non-being
the mother tongue is not afraid
to gaze at the face of the sun
kneeling at an open window
in the burning light of midday
nor on tiptoe
in year-end darkness
to touch its new ceiling
stretching through night
through vastness its echo
in the mother tongue’s house
stars lose their borders
in it are words
for every sense
take them
keep them for yourself
the mother tongue’s house
makes muted shadows speak
appearing as a hologram
with children racing in frenzied play
like mosaics reflecting mirages
in an oasis of self-becoming
the mother tongue’s house
is a refuge for waking voices
a living room for newborn words
an altar of all the melodies of love
through centuries of silence
waiting for you again to say
the first word
Translation by Uldis Balodis
