Ievadam
Rakstā aplūkoti no 1655. līdz 1846. gadam pierakstītie Salacas lībiešu vietvārdi, kas ir iekļauti Salacas lībiešu vārdnīcā (Winkler, Pajusalu, 2009). Tie ietver apmēram 20 apdzīvotu vietu nosaukumu, trīs salu nosaukumus, četrus upju nosaukumus un apmēram desmit valstu nosaukumus. Aplūkojamie vietvārdi ir gan lībiešu izcelsmes, gan tādi, kas varētu būt aizgūti no igauņu, latviešu un vācu valodas un tādējādi atspoguļo vēsturiskos Salacas lībiešu valodas un kultūras kontaktus. Kaut arī Salacas lībiešu materiālā vietvārdu nav daudz, tomēr tie ir ievērības cienīgs papildu avots lībiešu un plašāk Baltijas jūras somu dienvidu grupas valodu un apdzīvotības vēstures, kā arī Latvijas vietvārdu pētniecībai.
Salacas lībieši ir vienīgie vēsturiskās Livonijas lībieši, par kuru valodu ir dati pēc viduslaikiem. Senākos saglabājušos Salacas lībiešu valodas materiālus 1655. gadā pierakstījis zviedrs Tomasss Hjerne (Thomas Hiärne), bet galvenie Salacas lībiešu valodas avoti nāk no XVIII otrās puses un XIX gadsimta pirmās puses (sk. Winkler 2009). Plašāku Salacas lībiešu valodas paraugu krājumu 1846. gadā pierakstījis Anderss Johans Šēgrēns (Anders Johan Sjögren). Viņš ir savācis arī visvairāk Salacas lībiešu vietvārdu, tomēr tie ir atrodami arī citos avotos, sākot no Hjernes. Visos dažādajos Salacas lībiešu valodas avotos atrastie kopumā daži desmiti vietvārdu kopā ar iespējamām vācu, latviešu un citu valodu atbilsmēm ir iekļauti Salacas lībiešu valodas vārdnīcā vispārējā alfabētiskā secībā līdzīgi kā pārējā leksika (sk. Winkler, Pajusalu 2009). Tālāk šie vietvārdi aplūkoti sīkāk, precizējot to mūsdienu atbilsmes un, ja iespējams, arī izcelsmi.
Salacas lībiešiem un viņu valodai vārdu devusi Salacas upe (vācu Salis), kā arī apdzīvotas vietas centrs un draudze ar tādu pašu nosaukumu. Salacas lībieši ir uzskatāmi par Metsepoles (igauņu Metsapoole) vēsturiskā novada lībiešu pēctečiem (sk. Sutrop, Pajusalu 2009). Salacas lībieši, kuru valoda un vietvārdi ir pierakstīti, dzīvoja ne vien Salacas upes krastos, bet arī bet arī dienvidos no Salacas Svētciema muižā un caur muižas zemēm plūstošās Svētupes apkārtnē, tāpat Rīgas jūras līča piekrastē starp Salacu un Svētciemu.
Kā zināms, pēdējais Salacas lībiešu valodas runātājs miris 1868. gadā (Vääri 1959), kaut gan hipotētiskas ziņas par Salacas lībiešu valodas pratējiem ir parādījušās vēl XX gadsimta sākumā (Rudzīte, Karma 1975: 356). Jau XVIII gadsimtā Salacas lībiešu apdzīvotā teritorija manāmi saruka, un XIX gadsimta pirmajās desmitgadēs tā pārstāja eksistēt kā atsevišķs etnisks reģions. Zināms, ka laikā, kad Šēgrēns 1846. gadā uzturējās pie Salacas lībiešiem, atsevišķās lauku saimniecībās dzīvoja 22 lībiešu valodas pratēji, lielākoties diezgan cienījamā vecumā. Saulvedis Cimermanis (2003), izmantojot arhīva materiālus, ir sīki skaidrojis viņu dzīves apstākļus un dzīvesvietas. Balstoties uz viņa datiem, iespējams noteikt pēdējo Livonijas lībiešu apdzīvoto apgabalu (sk. 1. zīmējumu).
1. zīmējums. Šēgrēna laikā (1846) Salacas lībiešu apdzīvotā teritorija.
Arī šajā attēlotajā apgabalā XIX gadsimta vidū lībieši jau bija mazākumā. Viņi dzīvoja savrup cits no cita, nošķirti ar latviešu saimniecībām, kas tika izveidotas aptuveni 25 gadus agrāk pagaidām sīki neizpētītas migrācijas rezultātā. Šo latviskošanas procesu Heinrihs fon Jannaus (Heinrich von Jannau) (1828 : 154) īsi aprakstījis šādi: “Es sind in dem letzten decennium die 260 sonst zusammen wohnenden liven von neu-salis meist zu lettischen Wirten gegeben worden, um, der unverständlichkeit wegen, diese sprache durch die lettische zu verdrängen” (‘Pēdējā desmitgadē [pirms 1828. gada] šie 260 iepriekš kopā dzīvojušie Svētciema lībieši tika atdoti lielākoties latviešu saimniekiem, lai tā to [lībiešu] valodu ar latviešu [valodas] palīdzību izskaustu, jo [tā] bija tik nesaprotama’). Acīmredzot šāda situācija radās pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1817. gadā. Jaunībā šie lībieši bija vēl dzimtcilvēki (dzimtbūšana Livonijā beidzās 1804. gadā). Arī pirms tam teritorija, ko apdzīvoja Salacas lībieši, nebija ievērojami lielāka, un tomēr tā bija kompaktāka, un pēc Šēgrēna datiem (1849: 470) tolaik muižas klaušās vēl runāts lībiešu valodā „noch ziemlich allgemein” (‘joprojām diezgan izplatīti’). Apmēram 150 gadus agrāk, tātad XVII gadsimta vidū pēc Tomasa Hjernes ziņām (Napiersky 1835: 13) lībiešu apdzīvotā teritorija Salacas krastos un savrup no tās Limbažu apkārtnē vēl bija nedaudz lielāka.
Uz šī vēsturiskā fona aplūkojami saglabātie Salacas lībiešu vietvārdi. Apskatīsim 19 apdzīvotu vietu nosaukumus, trīs salu nosaukumus, četrus upju nosaukumus, kā arī 14 tautu nosaukumus un ar tiem saistītos 11 valstu nosaukumus; viens vietvārds (Pittan) nav identificējams, bet viens etnonīms (ui ‘lībietis’) ir etimoloģiski neskaidrs. Apdzīvotu vietu un salu nosaukumus pierakstījis Hjerne (1665. g.), D. H. Jirgensons (Dietrich Heinrich Jürgenson) (1839. g.), F. K. H. Krūze (Friedrich Karl Hermann Kruse) (1839. g.), Šēgrēns (1846. g., vairāk par avotiem sk. Winkler 2009: 10 jj; Sjögren 1861), turklāt visus upju nosaukumus fiksējis Hjerne un lielāko daļu apdzīvotu vietu nosaukumu – Šēgrēns, pārējos avotos ir sniegti vien atsevišķi nosaukumi. Tāpat tautu un valstu nosaukumi sastopami četros dažādos avotos, tos ir pierakstījis J. K. Burhards (Johann Conrad Burchard) (1767. g.), kāds nezināms autors (1821. g.), Jirgensons (1839.g.), Šēgrēns (1846. g.) (vairāk sk. Winkler 2009: 10 jj; Sjögren 1861) – lielākā to daļa atkal nāk no Šēgrēna pierakstiem.
2. zīmējums. Salacas lībiešu valodas cilmes vietvārdi Salacas apkārtnē
Salacas apkārtnes apdzīvoto vietu nosaukumi
Vispirms aplūkosim Salacas lībiešu apdzīvotu šaurāku teritoriju. Septiņi vietvārdi ir piederīgi vistuvākajai apkārtnei (sk. 2. zīmējumu). Pieci no šiem vārdiem ir lielāko centru nosaukumi (Ainaʄch, Salats, Püög [moiz], ? Jaunʄemm, Omgien), bet divi – mājvārdi (Dzene, Käggula).
Tikai divi no šiem nosaukumiem – Dzene [~ Dʄenne] un Jaunʄemm ir latviski. Dzene gadījumā to parāda jau nosaukuma pirmais līdzskanis (sal. latviešu dzenis). Mūsdienu latviskajā formā mājvārds ir Dzeņi, Šēgrēns to min kā Dzene karn ‘Dzeņu mājas’, Jirgensons Dʄenne. Šis nosaukums apzīmējis ne vien mājas, bet arī pludmali, kuras tuvumā lauku saimniecība atradās (sk. Winkler 1999: 183: Hof and Strand vor Neu-Salis/Svētciems). Tās ir mājas, kurās Salacas lībiešu valoda runāta vēl XIX gadsimta vidū, un par lībisko izcelsmi zināja arī nākamās paaudzes (sk. Cimermanis 2003: 22 jj).
Nosaukumu Jaunʄemm ir pierakstījis Dītrihs Heinrihs Jirgensons (sk. Winkler 1999: 182–183), kurš iegājis vēsturē kā Tartu Universitātes pirmais igauņu tautības igauņu valodas lektors un arī kā vienīgais igaunis, kurš iemūžinājis Salacas lībiešu valodu. Jirgensons šo nosaukumu min pie Svētciema (viņam vāciski Neu Salis) līdzās mājvārdiem Käggula un Dʄenne. Vārds mūsdienās nav skaidri identificējams, taču tā pirmā daļa atbilst latviešu vārdam jauns un otrā var būt latviešu vārda zeme vai ciems pielāgojums. Jirgensons ir pierakstīja nosaukumu droši vien pēc dzirdes. Kā zināms, latviešu valodu viņš neprata. Fonētiski tuvākais Jaunzemi ir Latvijā izplatīts apdzīvotas vietas nosaukums, atbilstošais nosaukums ir atrodams arī Endzelīna Svētciema apkārtnes vietvārdu sarakstā (Jaunzemji, sk. Endzelīns 1981:116), diemžēl bez atrašanās vietas apraksta. Otra iespēja ir tāda, ka ar to ir domāts pats Svētciems, sal. vācu Neu-Salis, un tā ir vācu un latviešu nosaukuma kontaminācija. Varbūt šis nosaukums ir lietots sarunvalodā.
Citus Salacas un Svētciema apkārtnes Salacas lībiešu vietvārdus var uzskatīt par lībiskiem, kaut arī nosaukumu senākā etimoloģiskā cilme droši vien ir dažāda. Latvijas teritorijas somugru vietvārdi var būt cēlušies no dažādām valodām dažādos laika periodos, tāpat lībiešu, kā arī (dienvid-) igauņu cilmes vietvārdi etimoloģiski var būt seni aizguvumi no dažādiem indoeiropiešu valodu slāņiem (sal. Balode, Bušs 2007).
Viens no lielāku vietu nosaukumiem Ainaʄch ‘Ainaži’, igauņu Heinaste, vācu Haynasch acīmredzot cēlies no lībieši valodas (sakne ir vai nu lībiešu āina ‘siens, zāle’, vai āina(gi) ‘vienīgais’), bet atbilstošo Salacas lībiešu valodas pierakstu (Jürgenson 1839.g.) varēja ietekmēt nosaukuma variants vācu valodā. Nosaukums, kas devis vārdu Salacas lībiešiem, lībiešu Salats ‘Salaca’, igauņu Salatsi, vācu Salis, Hjernem ir fiksēts kā Salasta, kas atbilst igauņu valodas vietvārdu tipam ar formantu -ste. Šēgrēna pierakstītie vārdi Salats un Salatsel ‘Salacā’ tomēr ir tuvāki Indriķa Livonijas hronikā lietotajai vārda formai Saletsa (sk. HLK XVIII, 5 u.c.). Salacas nosaukums acīmredzot ir baltu cilmes vai arī pieder vēl vecākam indoeiropiešu aizguvumu slānim (Karulis 2001:781-782). Tas droši vien ir sākotnējs hidronīms, t.i., Salacas upes nosaukums, un, domājams, pieder tam pašam senajam slānim, kur ietilpst citu Latvijas lielo upju nosaukumi (salīdziniet ar tālāk minēto Väina ‘Daugava’ izcelsmi).
Papildus Svētciema vietvārdiem Dʄenne un Jaunʄemm Jirgensons ir iemūžinājis vēl vārdu Käggula. Šis tikai Jirgensonam sastopamais vārds, domājams, ir lībiešu mājvārda Ķegule igauņu variants (sal. igauņu kägu, Kurzemes lībiešu ke’g, Salacas lībiešu k’egg ~ kieg ’dzeguze’), mūsdienu latviešu valodā lietotā forma ir Ķeguļi. Netālu no Svētciema muižas piekrastē ir arī Ķeguļrags.
Püög [moiz] ’Svētupes, Jaunsalacas (muiža)’ pirmajā mirklī ir etimoloģiski neskaidrs vietvārds un sastopams tikai Šēgrēna 1846. gada pierakstos, bet vokālisma dēļ tas nevar būt latvisks nosaukums. Iespējamā etimoloģija ir *pühä ‘svēts’, ciema latviskais nosaukums taču ir Svētciems, un tuvējās upes latviskais nosaukums ir Svētupe. Ir pierakstīti Salacas lībiešu valodas vārdi püö kod ’dievnams’, püö päävä ’svētdiena’, tā arī Püög moiz varētu būt ‘Svētā muiža’, ja –g vārda beigās apzīmē lauzto toni, kam atbilstoši fonētikas likumiem šajā Salacas lībiešu valodas vārdā pēc h zuduma arī vajadzētu būt. Daudzviet Baltijas jūras somu valodu reģionā püha ‘svēts’ vietvārdos ir plaši izplatīts, visvairāk tieši hidronīmos, tāpēc ir visai ticami, ka latviešu Svētupe un Svētciems ir senāku lībiešu vietvārdu kalki.
Grūti spriest par vārdu Omgien, ko XVII gadsimtā ir minējis tikai Hjerne; acīmredzot vārda pierakstu ir ietekmējusi zviedriskā rakstība. Šo nosaukumu varētu saistīt ar dienvidos no Svētciema esošo Unģēnu ciemu un pludmali (sk. Winkler, Pajusalu 2009: 139), taču atbilsme nav pārliecinoša.
3. zīmējums. Salacas lībiešu upju nosaukumi.
Upju nosaukumi
Kā jau minēts, Salacas lībiešu valodas materiāla upju nosaukumus – Weina, Ayia, Ymera, Lembse – 1665. gadā pierakstījis Hjerne. Šīs upes netek Salacas lībiešu pamata teritorijā, taču droši vien ir bijušas piederīgas plašākam Salacas lībiešu komunikācijas reģionam (sk. 3. zīmējumu).
Nosaukumu Weina ‘Daugava’, igauņu Väina, vācu Düna, 1846. gadā ir pierakstījis arī Šēgrēns kā vēn, kas atbilst Kurzemes lībiešu vārda formai vēna. Domājams, vārds sākotnēji ir protoģermāņu izcelsmes (*dväin, SSA 3: 478, alternatīvas etimoloģijas sk. Balode 1999: 568), un vēlāk tas ar lībiešu starpniecību ir ienācis arī citās Baltijas jūras somu valodās.
Upes nosaukumu Ayia ‘Aģe, Adia’ Kersti Boiko (1993: 26, sk. arī Balode, Bušs 2007: 30) uzskatījusi par lībisku: tas ir saistāms ar Salacas lībiešu vārdu ad’a ~ adja ~ ag’ ‘mala, robeža, krasts’ (sal. Kurzemes lībiešu aigā, Baltijas jūras somu *akja), kas ir ģermāņu aizguvums (sk. SSA 1:45). Šī upe, ņemot vērā vārda nozīmi, varēja būt Metsepoles un Gaujas lībiešu apdzīvotās teritorijas kādreizējā robeža.
Jau no Indriķa Livonijas hronikas zināmais upes nosaukums Ymera, igauņu Ümera, var būt vai nu lībiešu, vai dienvidigauņu cilmes. Pauls Alvre Indriķa hronikā minēto Ymera ir uzskatījis par lībiešu vietvārdu (Alvre 1985: 34). Indriķa hronikā tas apzīmēja Gaujas labā krasta pieteku netālu no Valmieras, kuras tagadējais latviskais nosaukums ir Jumara, taču Hjernem Ymera ir Sedas upe, kas sākas netālu no Valgas un ietek Burtnieku ezerā, un bija galvenais austrumu ūdensceļš uz Salacas apgabalu. Šo upes nosaukumu ar izskaņu –Vra varētu saistīt ar Dienvidigaunijas areālu, kur daudzi potamonīmi ir –ora / -ura apelatīvi (sal. Faster 2009).
Kur tecēja Lembses upe, nav droši zināms. Salacas lībiešu teritorijas ziemeļdaļā ir pazīstama Lemmejõgi, taču Hjerne min, ka šī upe ietek Salacā un tad Lembse varētu atbilst vācu nosaukumam Limschener Bach (Limšēni). Tomēr šis strautiņš šķiet tik nenozīmīgs, ka jāvaicā, ko gan Hjerne ar šāda nosaukuma upi patiesībā domājis (līdzīgu upes nosaukumu nav minējis arī Endzelīns 1981: 123). Etimoloģiski interesanta te ir Marjas Kallasmā (2010: 12) norāde, ka ar hidronīmiem, kas sākas ar lem(m)- , salīdzināmi arī Kihelkonnas lemmik ‘strautiņš’ un somu lemi, leme ( ar nozīmi “heitteinen, sammalikkoinen suo”, t.i., ’staigns, sūnains purvs’, Nissilä 1975: 38). Tātad arī šis varētu būt sens apvidus objekta apzīmējums Baltijas jūras somu valodā.
Ar lībiešu apdzīvoto teritoriju saistītu tālāku apdzīvotu vietu nosaukumi
Līdzās jau aplūkotajām vietām Salacas lībieši pazinuši vēl šīs Livonijas pilsētas: Turgod ‘Sigulda, Turaida’, Rīg (nīn) ‘Rīga’, Lämmists (nīn) ‘Limbaži’, igauņu valodā Lemsalu un Tsēź ‘Cēsis’(sk. 4. zīmējumu).
Hjernes pierakstītā Turgod ‘Sigulda, Turaida’ vācu Segewold, ir interesanta Gaujas lībiešu senā centra – Turaidas – nosaukuma paralēle. Tāpat kā Turaida (Indriķa hronikā Thoreyda, Toreida) arī Turgod acīmredzami ir saliktenis. Tā pirmā daļa Tur tradicionāli tiek saistīta ar dieva vārdu Thor vai kādu citu senu personvārdu, bet tas ir uzskatīts arī par atbilsmi apvidus objekta nosaukumam Baltijas jūras somu valodā *tura ‘slapja, purvaina vieta’ (sk. Bušs, Beitiņa 1999: 573). Tomēr attiecīgs vārds nav sastopams ne Salacas, ne Kurzemes lībiešu, ne igauņu valodā, kā arī nav atrodams uzticams salīdzināmais materiāls ne lībiešu, ne igauņu vietvārdos. Drīzāk to varētu saistīt ar vārdu turu ‘tirgus’, kas salu dialektā nozīmē arī ‘klajums, laukums’ (sal. Kallasmaa 2010:257), bet arī tam nav labu atbilsmju lībiešu valodā. Beigu komponents –god varētu būt cēlies no (Livonijas) lībiešu vārda kod, kam atbilst Baltijas jūras somu *kota, igauņu koda, Kurzemes lībiešu kuodā ‘māja, nams’. Salacas lībiešu valodā kod apzīmēja gan māju, gan plašākā nozīmē lauku sētas saimi (sk. Winkler, Pajusalu 2009: 83-84). Ja paliekam pie skaidrojuma, kas līdz šim šķitis vispārliecinošākais, ka Tur ir teonīms vai antroponīms, Turgod varētu nozīmēt ‘Tura māja’ vai ‘Tura saime’.
Rīga ir zināma kā Livonijas politiskais un reliģiskais centrs, tāpēc nav pārsteidzoši, ka šī pilsēta arī Salacas lībiešiem bija svarīga. Rīgas nosaukumam ir sniegtas vairākas etimoloģijas, par ticamāko var uzskatīt lībiešu cilmi, jo vācieši pilsētu 1201. gadā dibināja lībiešu teritorijā (sk. Caune 1998: 11 jj). Salacas lībiskais Rīgas nosaukums Rīg (nīn) ‘Rīga (-s pilsēta)’ atbilst Kurzemes lībiešu Rīgõ, kam zudusi vārda galotne, vienlaikus no pamatformas ar garu pirmo zilbi Riiga cēlušās arī igauņu, latviešu un somu nosaukuma formas.
Salacas lībiešu apdzīvotajai teritorijai tuvākā pilsēta ir Limbaži (igauņu Lemsalu, vācu Lemsal), kur Hjernes laikā, kā iepriekš norādīts, vēl vajadzēja dzīvot lībiešiem, un ko Salacas lībieši atbilstoši Hjernes ziņām sauca par Lämmist nīn. Tajā droši vien atkal parādās jau aplūkotais celms lem(m) (Salacas lībiešu valodā sporādiski m priekšā e > ä), kā arī vislībiskākā vārdu tipa ar piedēkli –ži vietā forma ar –st(V) beigās, līdzīgi kā Hjernes sniegtajā vārda formā Salasta ‘Salaca’. Visādā ziņā šķiet, ka vārds ir cēlies no lībiešu valodas. Turpretī Tsēź ‘Cēsis’, vācu Wenden atradās tālāk, un nav izslēgts, ka šis Šēgrēna minētais nepārprotami latviskais nosaukums ir lietots tikai kādā atsevišķā situācijā kā ad hoc aizguvums no latviešu valodas.
Salacas lībiešu valodas materiālā vēl minēta tāda Latvijas pilsēta kā Jelgau ‘Jelgava’, vācu Mitau. Šī pilsēta, kas vēsturiski bija piederīga Kurzemei, vācu krustnešu ekspansijas sākumā varēja būt daļa no lībiešu apdzīvotās teritorijas; par iespējamu lībisko etimoloģiju liecina vārds jālgab, kas (Kurzemes) lībiešu valodā nozīmē ‘pilsēta’, bet Salacas lībiešu valodā tas tomēr nav pierakstīts. Salacas lībiešu pilsētas nosaukums Jelgau pēc fonētiskās formas ir neapšaubāmi latvisks.
4. zīmējums. Livonijas pilsētu nosaukumi Salacas lībiešu valodā.
Igaunijas vietvārdi Salacas lībiešu avotos
Salacas lībiešu valodas datu kopumā ir arī Igaunijas vietvārdi (sk. 5. zīmējumu). Jo īpaša uzmanība pievēršama salu nosaukumiem (Kīnmā ‘Kihnu’, Rūnmā ‘Ruhnu, Roņu sala’, un Sārma ~ Saårma ~ Saårlima ‘Sāremā, Sāmsala’, kas visi ir lībiskas formas. Vismaz agrākos laikos lībieši, kā zināms, ir pārtikuši no zvejniecības, tāpēc abas viņu apdzīvotajai teritorijai tuvākās salas, Ruhnu un Kihnu, protams, bija tiem pazīstamas. To nosaukumi ir savdabīgi, ko parāda garais patskanis pirmajā zilbē un beigu komponents –mā ‘zeme’(sal. Kurzemes lībiešu Kīnõmō). Tas liecina, ka šīs patiesībā nelielās salas bija Salacas lībiešiem svarīgas. Sāremā saukta pat vairākos vārdos, ko ir pierakstījis Šēgrēns, tātad šos dažādos nosaukumus XIX gadsimta pirmajā pusē Salacas lībieši lietojuši vienlaicīgi. Proti, vispirms jau savdabīgie Sārma ~ Saårma ~ Saårlima ar konsekventi īsu patskani otrajā zilbē un līdzās tiem latviešu valodai atbilstošais Sāme mā, sal. Sāmsala.
No Igaunijas vietvārdiem sastopami vēl trīs lielāko pilsētu nosaukumi, proti, Rēvel ‘Tallina’, Pǟrna (nīn) ‘Pērnava’ un Tǟrbot ‘Tartu’. Tallinas nosaukums atbilst seno igauņu novada nosaukumam Rävala ‘Rēvele’ (Indriķa hronikā Revele lietots jau kā novada un arī cietokšņa/ pilsētas nosaukums), Salacas lībiešu valodā nosaukums droši vien ir ienācis ar vietējās vācu valodas starpniecību.
Tartu nosaukums Tǟrbot ar priekšējās rindas patskani acīmredzot atdarina vēsturisko latviešu valodas formu Tērbata, kam savukārt atbilst senkrievu Derpt (Vasmer 1976: 344 sniedz tā viduslejasvācisko pamatformu). Arī Pērnavas pilsētas nosaukumu Pǟrna nīn var uzskatīt par latviešu nosaukuma formas Pērnava saīsinātu variantu, taču vēsturiski aizgūšanas virziens varētu būt bijis pretējs, jo Pērnava atrodas Livonijas lībiešu vēsturiski apdzīvotās teritorijas tiešā tuvumā, un nosaukums atbilst lībiešu vārdam pǟrn(a) ‘liepa’. Salacas teritorijas taču laiku pa laikam ir bijušas piederīgas Pērnavas apriņķim (1630–1693), un par to, ka Pērnava ir Salacas lībiešiem pazīstama un tuva pilsēta, liecina arī vārda nīn ‘pilsēta’ pievienošana Pērnavas nosaukumam, kā darīts arī vēl Rīgas un Limbažu gadījumā, salīdzinājumam Rīg nīn, Lämmist nīn un Pǟrna nīn.
6. zīmējums. Citi vietvārdi Salacas lībiešu valodā.
Papildus Igaunijas pilsētu nosaukumiem starp vietvārdiem ir redzams vēl arī tālaika cariskās Krievijas galvaspilsētas nosaukums Pētarburg ‘Pēterburga’. Diezin vai Salacas lībiešiem varēja būt tieša saskarsme ar Pēterburgu, tāpēc nav jābrīnās, ka tajā saskatāms vāciskais nosaukums, lai gan personvārdam atbilstošais pirmais komponents ir pielāgots lībiskajai formai Pētar.
Tautu nosaukumi un no tiem atvasinātie valstu nosaukumi
Vēl īsi apskatīsim tautu un ar tiem saistītos valstu nosaukumus Salacas lībiešu valodā. Pavisam Salacas lībieši valodas avotos ir sastopami 14 tautu nosaukumi. Puse to ir nākuši no latviešu valodas: kriev ‘krievs’ un Krievmā ‘Krievija’, leišid ‘lietuvieši’ un Leišmā ‘Lietuva’, svieder ‘zviedrs’ un Sviedmā ‘Zviedrija’, ar tautas nosaukumu saistītā prūš (mā) ‘Prūsija’ un Prūs māl ‘Prūsijā’, Sprantše un Sprantsemā ‘Francija’, kā arī tautas nosaukums tsigań ‘čigāns’. Droši vien latvisks ir arī lībiešu pašnosaukums Līb ~ lībe ‘lībietis’ un Līb mā ‘Livonija’(sk. tālāk). Ar baltu cilts kuršu etnonīmu saistītais Kurzemes nosaukums Salacas lībiešiem ir bijis Kurmā vai Kūrmā, kas var būt aizguvums no latviešu vai vācu valodas, Kurzemes lībiešiem līdzīgi kā igauņiem te 2. zilbē ir a, sal. Kurzemes lībiešu Kurāmō, igauņu Kuramaa.
Savukārt latviešu tautas nosaukums lättali ‘latvietis’ un Lättmā ‘Latvija’, kā arī trešās vietējās tautas nosaukums saksa ‘vācietis’ un atbilstošais valsts nosaukums Saksamā ‘Vācija’ ir lībiešu vai senākas Baltijas jūras somu cilmes. Droši vien ar vācu valodas starpniecību ir ienākuši tālāku tautu nosaukumi, bet tie ir pielāgoti lībiešu fonētiskajai sistēmai: Pinn ‘soms’ un Pinne mā ‘Somija’ (sal. Salacas lībiešu pinn ‘suns’), puol ‘polis’ un türk ‘turks’. Interesants vārds, taču bez noteiktas etimoloģijas, ir ui ‘lībiešu’ savienojumā ui keel ‘lībiešu valoda’, to pierakstījis vienīgi Jirgensons (1839). No Salacas lībiešu izcelsmes viedokļa ļoti nozīmīgi ir arī igauņu nosaukumi, kas ir fiksēti divās formās: sārli ~ saårli gan sāmsalieša, gan igauņa nozīmē, un, otrkārt, üli mā ‘Igaunija’ un üli mā mies ‘igaunis’ (sk. tālāk).
Skatoties uz kaimiņtautu un valstu nosaukumiem, viegli pamanāms, ka, ja Latvijas un Vācijas nosaukums ir Baltijas jūras somu valodas formā, kā gaidīts, tad Zviedrijas nosaukums, kas Kurzemes lībiešu valodā ir Ruotšmō, Salacas lībiešiem ir pierakstīta tikai kā aizguvums no latviešu valodas Sviedmā. Arī tas var liecināt par pēdējo Livonijas lībiešu komunikācijas loka sašaurināšanos. Iespējams, Roņu salas zviedrus, ar kuriem noteikti saskārās, zvejojot un roņus medījot, dēvēja ar Roņu salu saistītā savdabīgā vārdā (sal. Rūnmā), bet drošāku ziņu par to nav.
Krieva un Krievijas apzīmēšana nevis ar Baltijas jūras somu valodas celmu vene(te)-, bet gan latvisko celmu kriev-, kas nāk no kriviču cilšu grupas nosaukuma, arī, šķiet, liecina par līdzīgu nesenu aizvietojumu, taču celms vene– un fonētiski atbilstošs valsts nosaukums nav zināms arī Kurzemes lībiešu valodā, arī tur Krievijas nosaukums ir Krievmō. Te abās vietās iemesls varētu būt senā vārda aizmiršana, tomēr pastāv arī cita iespēja, ka lībieši laikā, kad viņi saskārās ar seno slāvu venedu cilti, bija jau atdalījušies no citiem Baltijas jūras somiem.
Lībiešu pašnosaukumu, t.i. etnonīmu liivi un no tā darināto zemes nosaukumu Liivimaa, rūpīgi pētījis Mauno Koski (2001). Saskaņā ar viņa datiem Livonijas nosaukums Livland veidolā pirmoreiz ticami sastopams XI gadsimta sākumā zviedru atskaņu tekstos. XI gadsimta beigās senās krievu hronikās gan zeme, gan tauta apzīmēta ar formu Либь. Koski uzskata, ka latīniskais vārds Livonia noteikti lietots jau 1208. gadā un tikpat vecs ir arī etnonīms liivi ‘lībieši’ (Koski 2001: 535 jj). Tātad ļoti vecas ir nosaukuma formas gan ar fritkatīvu līdzskani v (un/vai f), gan ar slēdzeni b. Arī latviešu valodā celms ir sastopams abās formās, piemēram, vārdā līvu ar v un vārdā lībietis ar b. Tā vārdu formas ar b ir sastopamas tikai slāvu un baltu valodās, Baltijas jūras somu valodās tās ir izplatītas tikai Salacas lībiešu valodā. Acīmredzot Kurzemes lībieši šo etnonīmu agrāk nav pazinuši vispār, bet izmantojuši pašnosaukumu rāndali ‘jūrmalnieks’; nosaukums līvli ‘lībietis’ valodā ienācis vēlu pēc igauņu vai vācu valodas parauga. Etnonīms liivlane ‘lībietis’ gandrīz nemaz nav sastopamas arī igauņu tautasdziesmās, tas ir minēts tikai vienu reizi Kihnu (Peegel 1997: 41). Tāpēc ir uzskatāms par ticamu, ka Salacas lībiešu valodā tautas un zemes nosaukums ar b līb- celmu ir gan salīdzinoši vēlīns, tomēr ne ļoti vēlīns aizguvums no latviešu valodas, ko rāda celma daudzveidīgais lietojums. Precīzi cik liela teritorija Salacas lībiešiem bija Līb mā ‘Livonija’, no pierakstiem nav skaidrs. Tāpat joprojām neskaidra ir celma liiv-, liib- sākotnējā nozīme.
Otrs vārds, kas apzīmē lībiešus – ui keel ‘lībiešu valoda’– šķiet, ir izņēmums, jo to 1839. gadā vienīgo reizi reģistrējis Jirgensons, Šēgrēna materiālā tas nav atrodams. Vārds ui nav pierakstīts Salacas lībiešu valodā citās nozīmēs. Igaunijas kaimiņu dialektos hui ~ ui apzīmē tīklu adatu, kas bija izgatavota no koka, un ar to auda tīklus, un (h)ui keel ir tīkla adatas iekšējā daļa, kam uztīts diegs. Kurzemes lībiešu valodā šī vārda forma ir voi (sk. ALFE 3: 220-222). Tātad tas var būt tēlains izteiciens. Iespējama ir arī izcelsme no somu – permiešu vārda hui senākajām nozīmēm un varētu ņemt vērā, piemēram, salīdzināšanas iespējas ar vārdiem, kas apzīmē ķīli *vakja un *suute, kas ir saistīti ar vēlākiem Baltijas jūras somu etnonīmiem (sal. Grünthal 1997: 136-138). Nevar izslēgt arī iespēju, ka vienkārši izmantots pejoratīvs aizguvums no krievu valodas (hui), pielāgojot to Salacas lībiešu valodai, kur h vārda sākumā nav sastopams. Šāds pejoratīvs nosaukuma avots varētu pat tikt uzskatīts par teju visticamāko.
Iespējams, viens no interesantākajiem ar lībiešu valodas tautu un valstu nosaukumiem saistītajiem jautājumiem ir tas, kāpēc Salacas lībieši igauņus sauca par sāmsaliešiem jeb saliniekiem – sārli ~ saårli – un Igauniju par sāmsaliešu zemi – Saårlimā. Kurzemes lībiešu valodā vārds saar ‘sala’ nav parasts, toties sārli igauņa un salinieka nozīmē ir gan. To pašu etnonīmu lietojušo Salacas lībiešu valodā ierasts ir arī vārds sār ~ saor ‘sala’. Vārds ‘sāmsalietis’ lībiešiem var nebūt aizguvums, tas var būt tiem genuīns. Kurzemes lībiešu gadījumā ir dabiski, ka viņi igauņus sauca par sāmsaliešiem, jo citi igauņi viņu tuvumā nemaz nedzīvoja, bet Salacas lībiešu tiešie kaimiņi bija Hēdemēstes, Sārdes un Mulgimā igauņi, un par ciešu saskari ar tiem liecina arī dažādas kopīgas valodas vienības (sk. Pajusalu 2009; Pajusalu, Krikmann, Winkler 2009). Vienlaikus faktu, ka Salacas lībieši Igauniju patiesi dēvējuši par sāmsaliešu zemi, apliecina Šēgrēna pierakstītais izteiciens Sārlis eža ‘estländische Grenze’ t.i., Igaunijas robeža. Tieši tāpēc, ka Salacas lībieši igauņus ir saukuši par sāmsaliešiem un Igauniju – par sāmsaliešu zemi, uzskatīts, ka viņi savulaik aizceļojuši no Kurzemes uz Livoniju (sk. Ariste 1954), taču Salacas lībiešu valodas rūpīga analīze šo teoriju neapstiprina. Valodas dati rāda Salacas lībiešu valodas ciešu, plašāku saikni ar Dienvidigauniju, jo īpaši ar Leivu valodas salu (Pajusalu, Krikmann, Winkler 2009).
Sāmsaliešus no citiem igauņiem jau XIII gadsimtā nošķir Indriķis savā Livonijas hronikā, aprakstīdams, piemēram, sāmsaliešu (Osilienses) karagājienus uz Metsepoles apgabalu (sk., piemēram, HLK XXI, 7). Tas droši vien ir sens cilšu nošķīrums. Senākā latviešu valodas lietojumā ierasts nodalīt dienvidu un ziemeļu igauņus, turklāt par pēdējiem lietots nosaukums sāmi, kas šaurākā nozīmē ir sāmsalieši: latviešu tautasdziesmās Sāmu zeme parasti nozīmēja ‘Igaunija’, bet Sāmsala tomēr ir Sāremā (Karulis 2001: 786). Tā kopīgais etnonīms, kas lībiešu valodā apzīmē sāmsaliešus un ziemeļigauņus, var būt cēlies no latviešu tradīcijas, lai arī noteikti ir iespējama arī pretēji vērsta ietekme.
Tieši kaimiņos Salacas lībiešiem atradās divi Igaunijas novadi, kas lingvistiski veido Ziemeļigaunijas rietumu dialekta dienvidu grupu: Hēdemēste un Sārde. Hēdemēstes novads ir visai jauns, agrāk tas bija piederīgs Sārdes novadam (sk. Vunk 2010: 54 jj). Sārdes novada nosaukuma izcelsme ir saistīta ar purva salām vai arī Jērjas muižas veco nosaukumu (Sarahof), senā Hallistes-Karksi teritorija viduslaiku beigās it kā dalījusies trīs apgabalos: Alistekunda, Paistekunda un Sārkunda (Pärnumaa 1930: 186). Salacas lībiešu teritorijai bija tiešs kontakts ar pēdējo no minētajām. Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc Salacas lībieši igauņus sauca par sārli ~ saårli, turpmāk vairāk uzmanības vajadzētu pievērst arī Sārdes reģiona igauņu un lībiešu savstarpējiem kontaktiem. Lingvistiski igauņu valodas rietumu dialekta dienvidu grupā ir pamanāma acīmredzama lībiešu valodas ietekme (sk. Sutrop, Pajusalu 2009: 259-265), kas ļauj izteikt pieļāvumus par sarežģītu visa apgabala apdzīvotības vēsturi.
Otrs Igaunijas nosaukums ir üli mā ‘pārzeme’, ko Pauls Ariste (1954) ir skaidrojis kā pāri jūrai esošo zemi un kas atkal ir dabiskāks nosaukums Kurzemē, ja domājam par ģeogrāfisko atrašanās vietu. Skatoties Šēgrēna manuskriptu, tā arī šķiet, ka attiecīgie izteicieni pievienoti Kurzemē, jo tie manuskriptā ir pierakstīti malās kā papildu piezīmes (Manuscripti Sjoegreni, Livica, 334. lpp. u.c.; sk. Winkler, Pajusalu 2009: 20-21). Līdzās izteicienam üli mā tur vēl lasāms igauņa apzīmējums üli mā mies ‘pārzemes vīrs’, Šēgrēns citviet ir lietojis arī salikteni ylimākiel ‘igauņu valoda’. Üli mā varētu apzīmēt ne vien pāri jūrai esošu zemi, bet arī ziemeļos esošo zemi vai augstāk, tātad tālāk no jūras esošo iekšzemi. Taču, aplūkojot manuskriptu tuvāk, pārliecināmies, ka Salacas lībieši šādu Igaunijas nosaukumu nemaz neizmantoja.
Kopsavilkums
Laikā, kad pierakstīti Salacas lībiešu vietvārdi, viņi jau dzīvoja daudzvalodīgā vidē kā sīka tautas drumstaliņa, un viņiem līdzās dzimtajai valodai neizbēgami nācās saskarties ar latviešu valodu, ar muižu starpniecību ienāca aizguvumi no vācu valodas. Saskarsme ar kaimiņos dzīvojošajiem tuvu radniecīgās igauņu valodas runātājiem visai paredzami veicināja sevišķi vieglu valodas pāreju. Nav droši zināms, vai Salacas lībieši uzturēja attiecības ar Kurzemes lībiešiem, bet valodas dati dažos gadījumos liek domāt, ka drīzāk jā. No otras puses, lielai daļai Salacas lībiešu vietvārdu nav vispār vai arī nav precīzu atbilsmju Kurzemes lībiešu valodā. Daudzie lībiskie vārdi var būt saglabājušies tāpēc, ka lībiešu statuss Livonijas senākajā vēsturē ir bijis manāmi spēcīgāks, un tas ir atstājis pēdas arī latviešu vietvārdu krājumā.
Acīmredzot lībisko vietvārdu pārsvars Salacas lībiešu tieši apdzīvotajā teritorijā un arī plašāk Livonijā rāda to lietojuma pārmantojamību. Tas pats attiecas arī uz upju nosaukumiem un tuvāko igauņu apdzīvoto vietu un salu nosaukumiem. Kaut gan vietvārdu pamatā esošie vārdi etimoloģiski nereti var būt seni aizguvumi no ģermāņu, baltu vai citām valodām, Salacas lībiešu valodā tie ļoti ticami ir mantoti no senlībiešu valodas. Tā no senlībiešu valodas varētu būt cēlusies, piemēram, Weina ~ Vēn ‘Daugava’, Ayia ‘Aģe’, Turgod ‘Sigulda, Turaida’ u.c. Dažos gadījumos par lībiešu valodas kalkiem drīzāk var uzskatīt latviešu vietvārdus, nevis pretēji, kā parādīja vietvārda Püög ‘Svētupe’ analīze.
Lai gan tikai daži Salacas tuvākās apkārtnes vietvārdi ir latviskas cilmes (Dzene, Jaunʄemm), vienlaikus tāds ir vairums tālāku vietu un jo īpaši valstu nosaukumu. Savukārt daudzi no šiem pielāgotajiem latviešu valodas vārdiem ir aizvedami līdz to (lejas)vāciskajai sākotnei. Ņemot vērā Salacas lībiešu savulaik ierobežotās pārvietošanās un komunikācijas iespējas, tas atbilst gaidītajam. Gadsimtiem ilgā kopdzīve ar latviešiem ir atstājusi nospiedumu dažādu kaimiņtautu, tostarp igauņu, kā arī viņu valstu lībiskajos nosaukumos. Tā var domāt, ka ar etnonīmiem saistītos vietvārdus visvairāk ir ietekmējis latviešu valodas lietojums, tostarp ar kalku starpniecību. Tomēr līdzīgi kā citas valodas īpatnības, arī Salacas lībiešu vietvārdu pētījumi apstiprina, ka Salacas un Svētciema lībiešu zemnieki, kuru valoda tikusi iemūžināta, bija Livonijas pirmiedzīvotāju lībiešu pēcnācēji.
Literatūra
ALFE = Atlas Linguarum Fennicarum. 1–3. Atlas Linguarum Fennicarum. Itämerensuomalainen kielikartasto. Läänemeresoome keeleatlas. Ostseefinnischer sprachatlas. Лингвистыческий атлас прибалтийско-финских языков. ALFE 1–3. Päätoimittaja Tuomo Tuomi. (suomalaisen Kirjallisuuden seuran toimituksia 800, 1295. Kotimaisten kielten tutkimuskeskuksen julkaisuja 118, 159.) Helsinki: Suomalaisen Kirjallisuuden seura, Kotimaisten Kielten Tutkimuskeskus, 2004–2010.
A l v r e, Paul 1985. Eesti ja liivi keeleaines Henriku Liivimaa kroonikas (III). Kohanimed. – Keel ja Kirjandus, nr 1, lk 32–36; nr 2, lk 96–105.
Ariste 1954 = Пауль Аристэ, К вопросу о развитии ливского языка. – Труды Института языкознания IV . Москва : Академия Наук CCCP, lk 254–307.
B a l o d e, Laimute 1999. Hüdronüümid XVI–XVII sajandi Läti kaartidel. – Keel ja Kirjandus, nr 8, lk 568–571.
B a l o d e, Laimute, B u š s, Ojārs 2007. On Latvian Toponyms of Finno-Ugrian Origin. – Borrowing of Place Names in the Uralian Languages. Toim R. Pitkä nen, J. saarikivi. (Onomastica Uralica.) Debrecen–Helsinki, lk 27–43.
B o i k o, Kersti 1993. Baltijas jūras somu ģeogrāfiskie apelatīvi un to relikti Lat-
vijas vietvārdos. Rīga. Latvijas Zinātņu Akadēmija, Latviešu Valodas Institūts. (Käsikiri.)
B u š s, Ojārs, B e i t i ņ a, Ligita 1999. Turaida ja teised muistsed Turaida piirkonna kohanimed. – Keel ja Kirjandus, nr 8, lk 572–574.
C a u n e, Andris 1998. Rīgas lībieši un viņu īpašumzīmes. Jumava: Latvijas Kultūras Fonds.
C i m e r m a n i s, Saulvedis 2003. The Livs of Svētciems Pagasts in the Late 18th
and 19th Century. – Pro Ethnologia 15, lk 11–27.
E n d z e l ī n s, Janis 1981. Latvijas vietu vārdi (1922). (Darbu izlase IV. 1. daļa.) Rīga: Zinātne.
F a s t e r, Mariko 2009. Obscure Place Name Elements ura and ora in south Esto- nian. – Linguistica Uralica, kd XLVI, nr 4, lk 299–306.
G r ü n t h a l, Riho 1997. Livvistä liiviin. Itämerensuomalaiset etnonyymit. (Castrenianumin toimitteita 51.) Helsinki: Helsingin yliopiston suomalais-ugrilainen laitos, Suomalais-Ugrilainen Seura.
HLK = Henriku Liivimaa Kroonika. Heinrici Chronicon Livoniae. Tlk R. Kleis, komm ja toim E. Tarvel. Tallinn: Eesti Raamat, 1982.
J a n n a u, Heinrich von 1828. Ueber die Grund- und Ursprache der Ehsten und die Mittel zu einer allgemeinen ehstnischen Schriftsprache zu gelangen. Eine historisch, philologisch-critische Untersuchung, nebst kurzer Zusammenstellung, Vergleichung und Würdigung der Finnischen, Livischen, Reval-Ehstnischen und Dorpat-Ehstnischen sprache durch Dr. Heinrich von Jannau, Prediger der Gemeinde zu Lais. – Beiträge zur genauern Kenntniß der ehstnischen Sprache 19, lk 153–191.
K a l l a s m a a, Marja 2010. Hiiumaa kohanimed. Tallinn: Eesti Keele sihtasutus.
K a r u l i s, Konstantīns 2001. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots.
K o s k i, Mauno 2001. Liivinmaan nimi. – Virittäjä, nr 4, lk 530–560.
Napiersky 1835 = Thomæ Hiärn’s Ehst-, Lyf- und Lettlaendische Geschichte. Nach der Originalhandschrift herausgegeben und im Drucke besorgt von Dr. C. E. Napiersky. Riga–Dorpat–Leipzig.
N i s s i l ä, Viljo 1975. Suomen Karjalan nimistö. Joensuu: Karjalaisen Kulttuu- rin Edistämissäätiö.
P a j u s a l u, Karl 2009. Concerning Salaca Livonian as a Southern Finnic Dialect. – Pa somugru pēdām Baltijas jūras krastā. Rīga: Zinātne, lk 42–48.
P a j u s a l u, Karl, K r i k m a n n, Arvo, W i n k l e r, Eberhard 2009. Lexical Relations Between Salaca Livonian and Estonian Dialects. – Linguistica Uralica, kd XLV, nr 4, lk 283–298.
P e e g e l, Juhan 1997. Kuld on jäänud jälgedesse. Regivärsi keelest ja poeetikast. Tartu: Eesti Kirjandusmuuseum.
Pärnumaa. Maadeteaduslik, tulunduslik ja ajalooline kirjeldus. Peatoim. A. Tammekann. Tartu: Eesti Kirjanduse Seltsi kirjastus, 1930.
Ru d z ī t e, Marta, K a r m a, Tõnu 1975. Millal oli Liivimaal veel kuulda liivi keelt? – Congressus Tertius Internationalis Fenno-Ugristarum I. Tallinn: Valgus, lk 354–356.
S j ö g r e n, Johann Andreas 1849. Bericht über eine im Auftrag der russischen geographischen Gesellschaft während der Sommermonate des Jahres 1846 nach den Gouvernements Livland und Kurland unternommene Reise zur genauen Untersuchung der Reste der Liven und Krewingen. – Denkschriften der russischen geographischen Gesellschaft zu st. Petersburg. Erster Band. Weimar, lk 453–605.
S j ö g r e n, Johann Andreas 1861. Joh. Andreas Sjögren’s Gesammelte schriften. Band II, Teil 1: Livische Grammatik nebst Sprachproben; Teil 2: Livisch-deutsches und deutsch-livisches Wörterbuch. Im Auftrag der Kaiserlichen Akademie der Wissenschaften bearbeitet und mit einer historisch-ethnographischen Einleitung versehen von Ferdinand Joh. Wiedemann. St. Petersburg.
SSA = Suomen sanojen alkuperä 1–3. Erkki Itkonen, Ulla-Maija Kulonen (toim). (Suomalaisen Kirjallisuuden Seuran toimituksia 556. Kotimaisten kielten tut- kimuskeskuksen julkaisuja 62.) Helsinki: Suomalaisen Kirjallisuuden Seura, 1992–2000.
Sutrop, Urmas, Pajusalu, Karl 2009. Medieval Livonian County Metsepole and the Historical and Linguistic Border between Livonians and Estonians. – Linguistica Uralica, kd XLV, nr 4, lk 253–268.
V a s m e r, Max 1976. Russisches etymologisches Wörterbuch. Heidelberg: Carl Winter, Universitätsverlag.
V u n k, Aldur 2010. Saarde piirkond. – Pärnumaa. Loodus, aeg, inimene. 2. Tallinn: Eesti Entsüklopeediakirjastus, lk 54–56.
V ä ä r i, Eduard 1959. Liivi keele uurimise ajaloost. – Emakeele Seltsi aastaraamat V. Eesti NSV Teaduste Akadeemia Emakeele Selts. Tallinn: Eesti Riiklik Kirjastus, lk 190–225.
W i n k l e r, Eberhard 1999. Ältere livische Sprachmaterialien. (Veröffentlichungen des finnisch-ugrischen Seminars an der Universität München. Serie C: Band 22.) München.
W i n k l e r, Eberhard 2009. Einleitung. – E. Winkler, K. Pajusalu, Salis-livisches Wörterbuch. (Linguistica Uralica. Supplementary Series. Vol. 3.) Tallinn: Teaduste Akadeemia Kirjastus, lk 9–30.
W i n k l e r, Eberhard, Pajusalu, Karl 2009. Salis-livisches Wörterbuch. (Linguistica Uralica. Supplementary Series. Vol. 3.) Tallinn: Teaduste Akadeemia Kirjastus.
* Raksta oriģināls: Pajusalu, Karl, and Eberhard Winkler. “Salatsi liivi kohanimed keelekontaktide kajastajana.” Keel ja Kirjandus 3 (2011): 176-189. No igauņu valodas tulkojusi Marika Muzikante. Raksta tulkojums tapis ar Vidzemes lībiskās kultūrtelpas gādīgu un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
