Vai Kurzemes lībieši ir sāmsalieši, kas apmetušies Lībiešu krastā pēc 16. gadsimta?

Nesen kādā LTV raidījumā izskanēja apgalvojumi par lībiešiem, kas samulsinājuši ne vienu vien raidījuma skatītāju. Proti, raidījumā apgalvots, ka mūsdienu lībieši ir sāmsalieši (tātad igauņi no Sāremā salas), kas apmetušies Lībiešu krastā pēc 16. gadsimta labākas dzīves meklējumos, vai pat ienācēji no Somijas.

Ko, iekļaujot raidījumā šādu vairāk kā dīvainu apgalvojumu, gribēja pateikt LTV, lai paliek uz viņu profesionālās sirdsapziņas. Lai nu kā – viltus ziņas ir viltus ziņas arī tad, ja tās izplata pavisam nopietns medijs. Laikā, kad zināšanu par lībiešiem Latvijas sabiedrībā akūti trūkst, diemžēl var atrasties arī pa kādam, kurš šādus apgalvojumus var uztvert pilnīgi nopietni (jo Latvijas Televīzija taču it kā vajadzētu ticēt), bet ļaunākais – izplatīt tālāk.

Labākais līdzeklis, kā atpazīt viltus ziņas – lai par kādu tēmu tās tiktu izplatītas – ir izmantot kritisko domāšanu un zināšanas. Tās strādā vienmēr – arī tādos gadījumos kā šis.

Pavisam īsi atbildot uz raksta virsrakstā iekļauto jautājumu – nē, lībieši nav un gluži vienkārši nevar būt igauņi no Sāremā salas.

Sekojoši plašāk par to, kāpēc.

Kāpēc lībieši nevar būt sāmsalieši?

Lībiešu valoda ir viena no Baltijas jūras somu valodām (tāpat kā latviešu valoda ir viena no baltu valodām). Baltijas jūras somu valodas ir plaši pētītas un klasificētas jau vairāk nekā 200 gadu, un nemainīgi ir secinājumi, ka 1) lībiešu valoda ir patstāvīga valoda; 2) Kurzemes lībiešu valoda un Vidzemes lībiešu valoda ir vienas un tās pašas valodas divi dialekti; 3) lībiešu valoda viena no pirmajām atdalījusies no Baltijas jūras somu pirmvalodas (tātad – lībieši un lībiešu valoda izveidojusies, vēl pirms parādījās atsevišķa igauņu, somu, karēļu u. c. valodas).

Valodas ziņā lībiešiem tuvākā Baltijas jūras somu valoda ir dienvidigauņu valoda, kuras paveidi saglabājušies Igaunijā, Veru apkaimē (veru), Igaunijas Dienvidaustrumu pierobežā (seto) un Vīlandes apkaimē (mulgi). Vēsturiski šī valoda skanējusi arī Tartu apkaimē un Ziemeļlatvijā – Gaujienas, Zeltiņu un Lejasciema apkaimē (leivu izloksne), vēlākā laikā – arī ap Ludzu (Ludzas igauņu izloksne).

Savukārt Sāremā salas iemītnieki šodien runā un arī senatnē ir runājuši ziemeļigauņu valodas (tā ir pamatā mūsdienu igauņu valodai) salinieku dialektā, kas no lībiešu valodas ir pavisam atšķirīgs tāpat kā citi ziemeļigauņu valodas dialekti (vēl atšķirīgāka ir somu valoda).

Ziemeļigauņu valodai kopumā tuvākā valoda ir Krievijā uz austrumiem no Igaunijas pilsētas Narvas runātā votu valoda (kuras runātāji savulaik nonākuši arī Latvijā, Bauskas apkaimē un ir pazīstami kā krieviņi).

Viss iepriekšminētais liek secināt – ja lībieši būtu sāmsalieši (Sāremā salas igauņi), tad 1) viņi runātu nevis kādā lībiešu valodas paveidā, bet gan ziemeļigauņu (jeb mūsdienu igauņu) valodas salinieku dialektā; 2) pēdējos 200 gados plaši dokumentētā lībiešu valoda būtu pilnībā atšķirīga no Vidzemes lībiešu valodas un tās tuvākās radniecīgās valodas būtu šādā secībā – vispirms igauņu valodas salinieku dialekts, tad rietumigaunijas dialekts, tad igauņu valodas ziemeļaustrumu dialekts, tad austrumu dialekts un tad votu valoda; un tikai tad sekotu veru un setu valoda un Vidzemes lībiešu valoda; 3) neviens Baltijas jūras somu valodu pētnieks pēdējo 200 gadu laikā nebūtu pamanījis, ka lībieši runā igauniski. Savukārt, ja lībieši būtu ienācēji no Somijas, iepriekš minētā valodu virkne būtu vēl ievērojami neloģiskāka.

Protams, ka tā tas nav. Apgalvojums “lībieši ir sāmsalieši” ir tieši tikpat patiess (vai absurds) kāds būtu apgalvojums “latgalieši ir lietuvieši” vai “poļi ir krievi”. Atšķirība ir vien tajā, ka latviešu valodas runātājiem lielākoties ir bijusi personiska pieredze un iespēja salīdzināt gan latgaliešu un lietuviešu, gan poļu un krievu valodu. To, ka Latgalē visi runā lietuviski, varbūt varētu iestāstīt kādam spānim vai somam, bet latviešu valodas runātājs diezin vai tam noticētu.

Vai tad uzvārdi kā “Sāmītis” un citi neliecina par lībiešu ienākšanu no Sāremā?

Cilvēki nav sēnes, koki vai akmeņi. Cilvēki tāpat kā putni un dzīvnieki pārvietojas un mēdz apmesties uz dzīvi arī citur. Latgalieši ir pārcēlušies uz Rīgu, rīdzinieki – uz Cēsīm u. tml. Krievu vecticībnieki, poļi, baltkrievi un igauņi ir apmetušies Latgalē, lietuvieši – Kurzemē un citur Latvijā, voti (saukti arī par krieviņiem) – Zemgalē. Un vēl jau arī citi – vācieši, ebreji, zviedri, angļi utt. Taču tas nepadara latgaliešus par igauņiem, zemgaliešus par votiem, kurzemniekus par romiem vai latviešus par krieviem.

Arī Lībiešu krasts šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Vēl 1920.–1930. gados Sāmsalas igauņi bija bieži viesi Lībiešu krastā, īpaši vasarās. Daļa sāmsaliešu devās zvejā lībiešu laivās, bērni uz vasaru tika sūtīti pie lībiešiem ganos. Pa kādam sāmsalietim palika arī Lībiešu krastā, Dundagas apkaimē vai citur. Savukārt pa kādam lībietim varēja atrast gan Kuresārē, gan Kihnu salā, gan Pērnavā.

Uzvārdā vai mājvārdā minēts tautības nosaukums (kā Igaunis, Poļaks ‘polis’, Leitis ‘lietuvietis’, Zviedris, Vācietis, Prūsis ‘vācietis’, Krieviņš ‘vots’ vai Ziemeļkurzemes gadījumā – Sāmītis ‘Sāremā salas iedzīvotājs’) nebūt nav pierādījums tam, ka visi šīs teritorijas iedzīvotāji būtu uzskatāmi par šai tautībai piederīgiem. Tieši pretēji – tas liecina, ka attiecīgās teritorijas iedzīvotāju pamatsastāvam ir bijis zināms, ka attiecīgais cilvēks pieder pie atšķirīgas tautības vai kopienas, viņi ir pratuši vai domājuši protam šo tautību vai kopienu nosaukt vārdā un attiecināt uz konkrēto cilvēku.

Latgalē plaši izplatītie uzvārdi Igaunis un Poļaks (‘polis’) liecina tikai par to, ka šo uzvārdu īpašnieku priekšteči visdrīzāk savulaik ienākuši Latgalē no igauņu vai poļu zemēm vai kopienām, taču tas nebūt nenozīmē to, ka visi latgalieši būtu uzskatāmi par igauņiem vai poļiem.

Krieviņu uzvārds Zemgalē liecina par votu izcelsmi, Virolainen ‘igaunis’ Somijā – par ieceļotājiem no Igaunijas, Kurelase (‘Kurzemnieku’) sēta Kihnu salā – par ieceļotājiem no Kurzemes. Rūotš ‘zviedri’ un Sāmiš ‘Sāmīši’ Lībiešu krastā –  par ieceļotājiem no zviedru apdzīvotajām vietām un Sāmsalas. Un vienlaikus tie stāsta arī par to, ka visi šie ieceļotāji ir svešinieki, atšķirīgi no citiem šajā vietā dzīvojošiem.

Protams, tautības apzīmējums uzvārdā vai mājvārdā var parādīties arī tur, kur šīs tautības pārstāvji vairs neveido iedzīvotāju pamatsastāvu. Piemēram, Lībietis vai Lībieši var parādīties arī lībiešu senāk apdzīvotajās teritorijās, piemēram, Skultē, Krimuldā, Lēdurgā, Usmā un citur. Taču arī šādā gadījumā tas vispirms liecina par citādo, par tautību, kas šajā teritorijā vairs neveido iedzīvotāju pamatsastāvu.

Bieži vien cilvēku kustība ir zināma un dokumentēta arī rakstītajos avotos, tostarp senākajos. Ja lasa to, kas tajos uzrakstīts, šie avoti ļauj konstatēt to, ka konkrētais cilvēks vai viņa ģimene ir ienācēji no citurienes, bet par vietējiem lielākoties komentāru trūkst. Tāpēc ka vietējie citiem vietējiem ir labi zināmi un ko tur daudz aprakstīt.

Mūsdienās šajā ziņā nekas nav mainījies. Šeit katrs var iztēloties sevi ciemos pie kāda, kurš stāsta viņam par savu apkaimi un kaimiņiem – “re kur, tajā mājā dzīvo lietuvietis, galdnieks”, “tajā mājā kalnā apmeties dānis, viņš te nopircis daudz zemes”. Bet vai tas nozīmē, ka šajā apkaimē divas galvenās tautības ir lietuvieši un dāņi? Gan jau, ka ne.

Vai lībieši var būt līdz 16. gadsimtam dzīvojuši Sāremā salā un tad visi pārcēlušies uz Kurzemi?

Valoda – gan runātā valoda, gan vietvārdi – ir viens no labākajiem tautu un kopienu kontaktu fiksētājiem un dokumentētājiem. Ar tās palīdzību var arī pārliecināties par rakstīto avotu ticamību vai pārbaudīt secinājumus, kas izriet no materiālās kultūras.

Tā pamatā ir valodas spēja pastāvīgi mainīties, attīstīties un pielāgoties. Valoda ir jebkuras kopienas galvenais saistelements – tā palīdz visiem kopienas locekļiem savā starpā sazināties tā, lai visi kopienas locekļi sacīto uztvertu vienādi. “Runāt vienā valodā” tieši to arī nozīmē – ko viens kopienas loceklis saka, otrs uztver tieši tā, kā pirmais to domājis.

Tiklīdz kopienā kaut kas mainās – tās daļa tiek nošķirta, mainās dzīvesveids vai dzīves vieta, kopiena saskaras ar citu kopienu – valodā sākas pārmaiņas, kas noved pie jaunu valodas paveidu rašanās, kurus citi vairs nesaprot pilnībā, un vēlāk – pie jaunu valodu izveidošanās, kas jau ir pavisam atšķirīgas. Kontakti ar citu valodas kopienu, it īpaši valodas ziņā ļoti atšķirīgu, atstāj pēdas valodā, un pēc šīm pēdām ir iespējams izsekot gan to, ar kādām valodām un cik intensīvi attiecīgā runātāju kopiena saskārusies, gan to, kādā secībā šie kontakti ir notikuši.

Šādus valodu kontaktus var salīdzināt ar krāsām. Iedomāsimies, ka mums ir bundža zilas krāsas un bundža dzeltenas. Ja pieliesim zilajai krāsai pavisam mazliet dzeltenās (kas atbilstu nelielai saskarei starp valodām), tad tā joprojām būs zila, ar pavisam vieglu zaļu nokrāsu. Ja dzeltenās krāsas būs ievērojami vairāk – krāsa kļūs zaļganzila un tad arī zaļa (saskare starp valodām ir ievērojama). Un otrādi – ja dzeltenai jauc klāt zilo, tad atbilstoši tam, cik daudz zilās krāsas tiek tajā iejaukts (cik intensīva ir saskare starp abām valodām), dzeltenā krāsa mainīsies uz zaļu.

Līdzīgi ir ar krāsu jeb valodu kontaktu secību. Ja siena, uz kuras krāsa jākrāso, ir balta (tukša) – uz tās plānā slānī uzkrāsotā dzeltenā krāsa būs intensīva un savā tonī. Uz dzeltenās sienas uzkrāsojot plānu zilās krāsas slāni, dzeltenais tonis spīdēs cauri, papildinot zilo, un padarīs sienu zaļganu. Laika gaitā krāsu slāņi izbalēs, bet restauratori vienalga varēs atpazīt toņus un to secību, lai gan varbūt nevarēs ar stundas precizitāti noteikt, kad šie toņi klāti.

Šādi valodu kontaktu slāņi labi redzami arī latviešu valodā. Par senākiem kontaktiem ar austrumslāviem liecina vārdi baznīca, bagāts, gads, gavēt, cilvēks, nedēļa. Pēc Rīgas nodibināšanas no viduslejasvācu un vācu valodas latviešu valodā palikuši bikses, ķieģelis, krogs, kuģis, kungs, glāze; par zviedru laikiem atgādina skurstenis, ūtrupe, skola, pipars un siļķe. Tieši tādi paši kontakti ir redzami arī dažādajās latviešu valodas izloksnēs.

Latvijas austrumdaļā runātajās izloksnēs redzamas poļu un vietām arī Ludzas igauņu valodas pēdas. Zemgalē līdztekus tālām sen zudušās zemgaliešu valodas atskaņām redzamas pēdas, ko atstājuši salīdzinoši neseni un dažus gadsimtus ilguši kontakti ar Baltijas jūras somiem – votiem. Kurzemnieku valodā dzīvo kuršu valodas elementi, kuri ļāvuši pētniekiem spriest par to, kāda ir bijusi šī nu kopš 16. gadsimta izzudusī valoda.

Pēdas tāpat kā krāsas ir apliecinājums valodu kopienu saskarei. Daudz pēdu – saskare ir bijusi ļoti intensīva. Maz pēdu – saskare bijusi ierobežota. Pēdu neesamība – šādas saskares vai nu nav bijis, vai arī tā ir bijusi laikā un telpā tik nenozīmīga, ka nekādas pēdas tā nav atstājusi. Taču, ja visa kopiena sāk runāt citā valodā, vai tā ir ļoti cieši saistīta ar kādu citu valodas kopienu, šādām pēdām ir jābūt ievērojamām.

Tā tas ir arī latviešu valodā. Lībiešu valodas pēdas redzamas visos latviešu valodas slāņos, tostarp tās pamata leksikā jeb ikdienā lietotajos elementos – uzsvars uz pirmās zilbes, tādi ikdienā lietoti vārdi kā puika, maksāt, vajag. Tie liecina, ka kontakti ir bijuši ļoti intensīvi. Lībiskajās izloksnēs – vēl vairāk pēdu un vēl intensīvāks kontakts (šajā gadījumā tās ir lībiešu apdzīvotas teritorijas, kas pārgājušas uz latviešu valodu vēlāk par citām lībiešu apdzīvotajām teritorijām).

Tādas pašas pēdas glabā arī lībiešu valoda. Piemēram, Kurzemes lībiešu valodu no Vidzemes lībiešu valodas atšķir Kurzemē konstatējamās kuršu valodas kontaktu pēdas. Tas nozīmē, ka Kurzemes lībieši un kurši ir dzīvojuši vienā un tajā pašā laikā un telpā, jo citādi šādu pēdu nebūtu. Pēc kuršu valodas pētnieku domām tā beidza pastāvēt ap 16. gadsimtu. Tas savukārt nozīmē, ka Kurzemes lībiešiem bija jāsaskaras ar kuršiem agrāk. Un diezin vai tas varētu būt noticis Sāremā salā, kopīgi ar sāmsaliešiem malkojot alu.

Tāpat kontaktu pēdas glabā igauņu valoda. Līdzīgi kontaktu slāņi – vācu, zviedru, krievu – ir redzami arī igauņu valodā, jo liela daļa vēstures Latvijas un Igaunijas teritorijā ir bijusi līdzīga. Kontaktu pēdas glabā arī igauņu valodas izloksnes. Piemēram, igauņu valodas Ziemeļaustrumu dialektā ir konstatējamas Somijas līča otrā pusē dzīvojošo somu valodas pēdas. Savukārt salinieku izloksnē ir konstatējama zviedru valodas ietekme, lai gan piekrastes zviedri salīdzinoši īsu laiku apdzīvoja visnotaļ nelielas Sāremā un Hīumā salas daļas.

Ar lībiešu valodas ietekmi Ziemeļigauņu valodā ir pavisam citādi. Lībiešu valodas substrāts (spēcīga klātbūtne) konstatēta uz ziemeļiem no Ainažiem esošajā rietumigauņu dialekta dienvidu stūrī – Hēdemēstes un Sārdes izloksnēs. Savukārt Sāremā salā runātajā salinieku izloksnē šādas nozīmīgas lībiešu valodas ietekmes nav.

Ja lībieši kopā ar savu valodu būtu ienākuši Kurzemē no Sāremā salas, tad šīs pārvietošanās sākuma punktā – salinieku izloksnē vai kādā ievērojamā tās daļā, tāpat Sāremā salā sastopamajos vietvārdos – būtu jābūt izteiktām un labi pamanāmām lībiešu valodas pēdām. It īpaši, ņemot vērā Sāmsalas izmērus un apdzīvotības blīvumu.

Lībiešu valodas kontaktu pēdas Sāremā salas izloksnēs protams ir konstatējamas, taču tās skaidri liecina par to, kas ir vispārzināms – ikdienas pārjūras kontaktiem starp valodām ap Rīgas jūras līci un jau pieminētajiem regulārajiem sāmsaliešu tiešajiem kontaktiem ar lībiešiem. Līdzīga apmēra ietekme ir redzama visās igauņu valodas izloksnēs ap Rīgas jūras līci, taču lībiešu substrātu (jeb ietekmi, kas radusies no būtiskas un pastāvīgas lībiešu klātbūtnes) igauņu dialektu pētnieki ir konstatējuši tikai Hēdemēstes apkaimē un Kihnu salā.

Tāpat, ja lībieši un lībiešu valoda būtu bijusi pastāvīgā un ilgā saskarē ar Sāmsalas igauņiem, tajā vajadzētu būtu samanāmām skaidrām un dziļām ziemeļigauņu valodas un salinieku dialekta pēdām. Un atkal – kontakti ar saliniekiem ir atstājuši savas pēdas, taču neko tādu, kas ļautu runāt par ilgstošu kopīgu līdzāspastāvēšanu vai valodas maiņu.

Savelkot kopā – Sāremā salas valodā nekas neliecina par to, ka sāmsalieši būtu kādā teritorijā dzīvojuši kopā ar lībiešiem vai sāmsalieši būtu lībieši, kas kādā brīdī sākuši runāt ziemeļigauņu valodā. Nedz lībiešu valodā, nedz igauņu valodas salinieku dialektā, nedz Sāremā salas vietvārdos nav atrodami nekādi pierādījumi lībiešu pastāvīgai klātbūtnei. Arī neviens rakstītais avots nemin lībiešu (vai kādas citas Baltijas jūras somu grupas valodas) klātbūtni Sāremā salā.

Šis pieminējumu, kontaktu un ietekmes trūkums liecina par vienu no divām iespējām: 1) Kurzemes lībieši kā kopiena nekad nav atradusies Sāremā salā, vai 2) lībieši ir atradušies Sāremā salā vieni paši, tad to pametuši, atstājot salu pilnībā tukšu, un tad šajā tukšajā teritorijā jau ienākuši ziemeļigauņi, kuri tur ar lībiešiem nav saskārušies.

Otrais variants no pētnieciskā viedokļa skan vairāk kā nepārliecinoši. Ņemot vērā arī rakstītajos avotos minēto (vai drīzāk – neminēto), kā arī  lībiešu tiešos kontaktus ar kuršiem, šāda hipotētiska pārvietošanās (ja vispār) var būt notikusi ne vēlāk kā 12. gadsimtā vidū vai, ņemot vērā šādu hipotētisku kustību apjomu laikā un telpā –  ievērojami senāk, lai tā neatspoguļotos 12.–14. gadsimta rakstītajos avotos, kas apraksta notikumus lībiešu un to kaimiņu zemēs.

Noslēgumā

Sastopoties ar skaļiem apgalvojumiem par pēkšņiem “jauniem atklājumiem” vai “patiesību, ko visi slēpj”, vienmēr ir vērts kritiski tos apsvērt. Nav izslēgts, ka kāds no tiem var slēpt sevī kādu aspektu, kurš patiešām pelnījis vērību.

Piemēram, vai pastāv iespēja, ka Lībiešu krastā lībieši ienākuši no citurienes? Protams! Pirmie cilvēki Lībiešu krastā parādījās jau 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, un lībieši kā etniska vienība tolaik pilnīgi noteikti vēl nebija izveidojušies. Taču, vai lībieši ir igauņi, kas ienākuši Kurzemē no Sāremā salas pēc 16. gadsimta? Nē.

Kurzemes, it īpaši Ziemeļkurzemes apdzīvotības vēsture patiesībā ir ļoti interesanta, kultūru un valodu kontaktu ziņā ārkārtīgi bagāta, daudzslāņaina un maz izzināta tēma, kura uzdod daudz vairāk jautājumu, nekā šobrīd kāds ir spējis atbildēt. Kurzemes pētniecībai un atbilžu meklēšanai spēki būtu jāliek kopā dažādu jomu speciālistiem – bez aizspriedumiem un jomas “ērtību” rosinātiem vienkāršojumiem. Un atbildes patiešām nesīs ne vienu vien pārsteigumu, taču šie pārsteigumi jau būs balstīti rūpīgos pētniecības rezultātos.

Savukārt tādi apgalvojumi, kā šeit apskatītais, ne tikai maldina Kurzemes fanus un noniecina Kurzemes bagāto mantojumu, tostarp lībiešus, bet trivializē un diskreditē arī Kurzemes vēstures pētniecību kā nozari.

Lai nu kā – kritiska izvērtēšana un plašāka tēmas iepazīšana noteikti un vienmēr palīdzēs atsijāt tos makaronus, ko gatavo ēšanai, no makaroniem, ko karina uz ausīm.