Finansējums piešķirts projektam RCL: ICH (Re-voicing cultural landscapes: narratives, perspectives, and performances of marginalised intangible cultural heritage – Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse).
Projektā iecerēts salīdzināt tradicionālās minoritāšu kultūras Apvienotajā Karalistē (Kornvolā), Nīderlandē (Frīzlandē), Latvijā un Igaunijā (lībiešu vēsturiski apdzīvotajās teritorijās), lai, labāk izprotot reģionu majoritāšu un minoritāšu naratīvus, perspektīvas un prakses nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) saglabāšanas un pieejamības jomā, padarītu marginalizētu NKM redzamāku kultūrainavā, veicinātu to ilgtspēju, kā arī dotu ieteikumus starptautiskās, nacionālās un vietējās politikas veidotājiem.
Projekta mērķis ir izpētīt dažādu grupu uztveri un saikni starp nemateriālo kultūras mantojumu un identitāti, indivīdu, sabiedrību, reģionu ģeogrāfisko novietojumu un citiem aspektiem, lai nodrošinātu labākas iespējas reģionālo un pamatiedzīvotāju identitātes saglabāšanai un nemateriālā kultūras mantojuma un tā atsevišķo elementu iedzīvināšanai. Tādējādi tiks veicināta sekmīgāka nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošana un nodrošinātas labākas iespējas reģionālajai attīstībai un Eiropas Savienības reģionu ilgtspējai.
Projektā LU Lībiešu institūts kopā ar Tartu Universitātes Igauņu un vispārīgās valodniecības institūtu padziļināti pētīs divas lībiešu vēsturiski apdzīvotas teritorijas – Lībiešu krastu Latvijas ziemeļrietumos un Salacas lībiešu apgabalu Rīgas jūras līča ziemeļaustrumu krasta abās Latvijas un Igaunijas pusēs.
SPI “Kultūras mantojums” ir daļa no Eiropas Savienības pētniecības un inovācijas programmas “Apvārsnis 2020”, kas paredzēta Eiropas Savienības kopējām iniciatīvām kultūras mantojuma jomā. Tās mērķis ir atbalstīt stratēģiju, metodiku un rīku izpēti, kas paredzētas labākai kultūras mantojuma aizsardzībai un izmantošanai. Projektu uzsaukumā “Kultūras mantojums, identitāte un perspektīvas” dažādi starptautiskie konsorciji iesniedza 90 starpdisciplināru pētījumu priekšlikumus, no kuriem finansējums piešķirts tikai 6 projektiem.
Vairāk par projektu šeit.
SASNIEGTIE REZULTĀTI:
Zinātniskie raksti
Ozoliņa, L., Ernštreits, V., Koreinik, K., & Vītola, I. (2022). The manifestations of Livonian intangible cultural heritage across the Latvian and Estonian border: framing early field notes from research sites. Eesti Ja Soome-Ugri Keeleteaduse Ajakiri. Journal of Estonian and Finno-Ugric Linguistics, 13(1), 233–256. https://doi.org/10.12697/jeful.2022.13.1.09
Konferences un semināri
Vītola, Ieva. Referāts “Lībiešu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana pandēmijas laikā” Latvijas Kultūras akadēmijas starptautiskās zinātniskās konferences “Kultūras Krustpunkti XVI” tematikajā sekcijā. Referāta abtraksts pieejams tēžu krājuma 95. lpp. 04.11.2022.
Ozoliņa, Lolita un Vītola, Ieva. Prezentācija “Lībiešu kultūrainavas refleksijas digitālajā vidē” Latvijas Universitātes 80. starptautiskās zinātniskās konferences sekcijā “Language and Culture in the Digital Age / Valoda un kultūra digitālajā laikmetā”. Prezentācija pieejama šajā saitē. Zoom. 30.03.2022
LU Lībiešu institūta pētnieku populārzinātniskie lasījumi Lībiešu kultūras dienās Ventspilī. Par lībiešu valodas liecībām un dzimtām Kurzemes krasta ciematu kapsētās referēja Baiba Šuvcāne. Savukārt par lībiešu nemateriālā kultūras mantojuma pētījuma liecībām un novērojumiem lībiešu vēsturiski apdzīvotajās zemēs – Kurzemē un Ziemeļvidzemē, stāstīja LU Lībiešu institūta viespētnieces Ieva Vītola un Lolita Ozoliņa. Ventspils Galvenajā bibliotēkā, 08.10.2022
Publicitāte:
- Evertovska, Aiga. “Pētnieki no ārzemēm apmeklēja lībiešu vēsturiski apdzīvotās vietas” par starptautiskā projekta “Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse” Ziemeļvidzemes un Dienvidrietumigaunijas vietu apmeklējumu, ar mērķi iepazīt lībiskā mantojuma liecības ainavā. 19.08.2022
- Evertovska, Aiga. “Turpinās lībiskā mantojuma pētniecība novadā” par lauka pētījumu vairākās lībiešu senāk apdzīvotās vietās: Puikulē, Svētciemā, Salacgrīvā un Liepupē, lai dokumentētu vēsturiskās Metsepoles teritorijas lībiešu nemateriālā kultūras mantojuma liecības. 24.05.2022
- Evertovska, Aiga. “Pēta lībiskā mantojuma liecības mūspusē” par lauka pētījumu vairākās lībiešu senāk apdzīvotās vietās, Pālē, Staicelē un Alojā, lai dokumentētu vēsturiskās Metsepoles (Mõtsa pūol) teritorijas lībiešu nemateriālā kultūras mantojuma liecības. 26.01.2022
Lauku pētījumi Lībiešu krastā, Kurzemē un Vidzemes lībiešu vēsturiski apdzīvotajās vietās
LU Lībiešu institūts no 2021. līdz 2023. gadam kopā ar kolēģiem no Falmutas Universitātes (Apvienotā Karaliste), Greningenas Universitātes (Nīderlande) un Tartu Universitātes (Igaunija) īsteno starptautisku pētniecības projektu “Re-voicing cultural landscapes: narratives, perspectives, and performances of marginalised intangible cultural heritage – Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse”.
Projektā pagājušajā vasarā tika uzsākti lauka pētījumi. Projekta īstenotājas Ieva Vītola, Lolita Ozoliņa un Baiba Šuvcāne devās pavisam septiņās vairāku dienu ekspedīcijās uz Ziemeļkurzemi – Lībiešu krasta ciemiem (Kolku, Melnsilu, Vaidi, Saunagu, Pitragu, Košragu, Mazirbi, Sīkragu, Lielirbi, Miķeļtorni un Ovišiem), kā arī Ventspili, kur mūsdienās dzīvo vairāki lībieši un Kurzemes lībiešu dzimtu pēcteči. Savukārt pieci braucieni notika uz Vidzemes lībiešu apdzīvotajām teritorijām, kas mūsdienās atrodas galvenokārt Limbažu novadā (Pāle, Puikule, Vitrupe, Salacgrīva, Aloja, Staicele, Lēdurga) un Valmieras novadā (Mazsalaca).
Pandēmijas ierobežojumu laikā vairākas intervijas ar lībiešiem un lībiešu pēctečiem, lībiešu mantojuma saglabāšanā iesaistītajiem cilvēkiem tika veiktas tiešsaistē.Lauka darba posms ir noslēdzies ar apjomīgiem rezultātiem –12 braucienos un 12 Zoom sarunās kopā satikti 88 cilvēki, kuru mutvārdu liecības dokumentētas 60 intervijās, audioierakstiem kopā sasniedzot vismaz 72 stundu garumu!
2022. gad 7. un 14. augustā LU Lībiešu institūts veica izpētes darbus Lībiešu krastā, apzinot lībiešu mantojuma liecības piekrastes ainavā. 7. augustā kuplākā kompānijā – Ieva Vītola, Lolita Ozoliņa, Baiba Šuvcāne un Gunta Kļava – viesojās Melnsilā pie Otomeru ģimenes trijās paaudzēs. Dienas otrā pusē ceļš veda uz Pitragu, “Dēlnieku” mājās satiekot Ainu Griezīti un viņas meitu Guntu Lejiņu. Vakarpusē iegriezāmies kaimiņmājās “Upēs”, kur saimnieko Dace Beļicka. Savukārt, 14. augustā intervējām Vaides un Saunaga ciemata vietējos ļaudis – lībiešu pēctečus, piekrastes zvejniekus un māksliniekus!
2022. gada 2. augustā tikāmies ar Ilzi Kļaviņu, Lēdurgas Kultūras nama un folkloras kopas “Putni” un “Lieli putni” vadītāju, lai iepazītos ar lībiskā mantojuma izpausmēm Lēdurgas pusē. Ilzesprāt, lībiskais Lēdurgā visacīmredzamāk vēl jaušams vietvārdos – Mudurga, Tilgaļi, Aģe, Jugla, vietējo valodā (izloksnē) un arī cilvēku raksturā un attieksmē, uzreiz sev klāt nelaižot un svešos nepieņemot – “lēdurdzietis skaitās īsts lēdurdzietis tad, ja te dzīvo jau trešajā paaudz.
2022. gada 27. un 28. jūlijā LU Lībiešu institūts turpināja izpētes darbus Lībiešu krastā, apzinot lībiešu mantojumu un tā liecības Lībiešu krasta ciematos: Ovišos, Lūžņā, Miķeļtornī un Pitragā. Pētījumi sākās Ovišos (Paţikmō), kas atrodas Ventspils novada Tārgales pagastā. Lauka pētījuma ietvaros ceļš tālāk veda uz Lūžņu (Lūž), Miķeltorni (Pizā) un Pitragu (Pitrõg). Vietējie ļaudis dalījās stāstos par notikumiem Lībiešu krastā, kā arī vērojumos un pārdomās par to, kā mainījusies dzīve piekrastes ciemos. Liels paldies par sirsnību un atsaucību satiktajiem cieminiekiem Lībiešu krastā – Ivetai Bāderei, Sandrai un Andrim Kalniņiem, Artai un Jurģim Ozoliņiem Ovišos, Ingai un Jurim Rubenim Lūžņā, Ērikam Kāpbergam Miķeļtornī, Ivetai Gerhardei un Lībai Rosickai Pitragā!
2022. gada 26. jūnijā LU Lībiešu institūts turpināja izpētes darbus Lībiešu krastā, apzinot lībiešu mantojumu un tā liecības Ziemeļkurzemes ainavā. Lauka pētījumi notika starptautiska pētniecības projekta “Re-voicing cultural landscapes: narratives, perspectives, and performances of marginalised intangible cultural heritage – Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse” ietvaros.
Pētījuma īstenotājas Ieva Vītola un Baiba Šuvcāne visu dienu pavadīja Sīkragā – vienā no Lībiešu krasta ciemiem, kura centrālā daļa starp Ķeļķu, Jaunklāvu, Kilasidamu, Vīnamegu, Baznīckalna un Vecvalku māju robežām ir valsts nozīmes kultūras piemineklis ar raksturīgu piekrastes zvejniekciema 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma apbūvi. Blakus Sīkragam uz Mazirbes pusi atrodas Sesku ciems, kura pamatā ir 20. gadsimta 20. gadu izveidotās jaunsaimniecības.
Paldies par atsaucību visiem satiktajiem Sīkraga un Sesku ciema ļaudīm – Ligitai Dambergai, Astrīdai Emerbergai, Maijai Norenbergai, Ainai Emulei, Gitai Kūlai un Sofijai Kūlai! Tiekoties intervijās, uzzinājām gan par cieminieku dzīvi un tradīcijām senāk un mūsdienās, tostarp izmaiņām, kas skārušas ciema mājas un vietējo iedzīvotāju ikdienu. Pierakstījām arīdzan mutvārdu liecības par to, kas, pēc Kurzemes lībiešu pēcteču domām, ir pats raksturīgākais lībiešu mantojumam un Lībiešu krastam. Ieskatam pārdesmit fotogrāfiju par Sīkragā un Sesku ciemā uzzināto un piedzīvoto!
2022. gada 22. un 23. maijā LU Lībiešu institūts turpināja izpētes darbus Lībiešu krastā, apzinot lībiešu mantojumu un tā liecības Ziemeļkurzemes ainavā. Ieva Vītola un Baiba Suvcane Lielirbē, Mazirbē, Pitragā un Kolkā satika Lībiešu krasta iedzīvotājus, no kuriem daudzi ir arīdzan Kurzemes lībiešu pēcteči. Tiekoties sarunās tika dokumentētas mutvārdu liecības gan par to, kas ir pats raksturīgākais lībiešu mantojumam, Lībiešu krastam, gan par to, kas būtu jādara, lai to visu saglabātu un padarītu vēl labāk pieejamu un redzamu ne tikai pašiem vietējiem, bet arī šīs unikālās vietas/ainavas apmeklētājiem. Intervijās tika skartas tēmas ne tikai par tradicionālo dzīvesveidu Lībiešu krastā un tā izmaiņām mūsdienās, bet arī par kopsaucēja atrašanu starp dabas un ainavas aizsardzību un ikdienas dzīvi, starp vietējiem iedzīvotājiem un jaunienācējiem jeb vasarniekiem, un aizvien pieaugošo tūristu plūsmu it īpaši sezonas laikā.
2022. gada 14. maijā turpinājām Vidzemes lībiešu mantojuma un tā liecību vidē pētījumi Liepupes pusē. Liepupes apkaime senāk bija pazīstama ar lībiskās izcelsmes nosaukumu “Pernigele” (no lībiešu valodas pārn – liepa, joug – upe). Liepupe atrodas, savulaik Vidzemes lībiešu apdzīvotajā teritorijā Metsepolē (no lībiešu valdodas Mõtsa pūol jeb meža puse). Liepupē satiekam Jāni Ati Krūmiņu, Vidzemes lībiešu pēcteci un biedrības “Metsepoles līvu kultūras centrs” vadītāju. Pirms 20 gadiem Jānis Atis nodibināja biedrību, lai nepazaudētu saikni ar Liepupes lībiešiem, vietu un atstāto mantojumu. Viņaprāt, galvenie punkti, kas akcentē lībiešus un to pēcteču mantojumu Vidzemē, ir Pāle, Salacgrīva, Staicele un Liepupe. Pašu Jāni Ati vairāk saista praktiskā puse, kā lībieši šeit ir dzīvojuši, ar ko nodarbojušies, kā veidojusies Liepupes dzīvestelpa un vide? Jānis Atis ar domubiedriem rīko gadskārtu ritus, iesaista vietējos iedzīvotājus un kultūras dzīves veidotājus. Tradicionāli ik gadu pie jūras tiek rīkoti Senās Uguns nakts pasākumi.
Jānis Atis Krūmiņš uzskata, ka lībiskajam mantojumam mūsdienās ir liela loma, jo “kas pagātni pētī, tas nākotni svēti”, – mums ir jāzina, no kurienes nākam un uz kurieni ejam.
2022. gada 6. maijā notika ekspedīcija Ziemeļvidzemē, apzinot Vidzemes lībiešu mantojumu un tā liecības ainavā. Projekta īstenotājas, LU Lībiešu institūta viespētnieces Ieva Vītola un Lolita Ozoliņa:
- gan satikās ar Vidzemes lībiešu pēctečiem Puikulē un Salacgrīvā,
- gan apmeklēja Salacgrīvas muzeju un Tūrisma informācijas centru,
- gan kopā ar Aldi Gusārovu iepazina Svētupes muižas vērienīgos attīstības plānus,
- gan dienas izskaņā Unģenciemā satika Anitu Emsi, kura labi pārzina un daudzus savus dzejoļus sacer Svētciema izloksnē!
Puikule: Limbažu novadā, pārdesmit minūšu braucienā no Limbažiem, atrodas neliels ciems – Puikule. Tā nosaukums cēlies no lībiešu valodas un, visticamāk, pateicoties šim vietvārdam, mēs varam savienoties ar 700 – 800 gadu senu vēsturi, kad šajā teritorijā atradās viens no Vidzemes lībiešu apdzīvotajiem novadiem – Metsepole. Mūsdienās par spīti tam, ka ciema iedzīvotāju skaits aizvien sarūk un lielākā daļa ļaužu ik dienu darba gaitās dodas uz Limbažiem, Valmieru vai pat Rīgu, te notiek dzīva rosība – baronu fon Klotu celtajā Puikules muižas kungu mājā jeb pilī atrodas kopienas centrs, kuru ar dažādiem pasākumiem un idejām apdzīvo vietējās biedrības. Puikules pils, kaut tajā vairs neskan skolēnu čalas, joprojām ir dzīva, pils istabās izvietotas vairākas vietējo veidotas tematiskās kolekcijas, sākot ar etnogrāfiju, beidzot ar padomju laiku. Tiesa, par lībiešiem pagaidām nekādu ziņu un liecību plašajā Puikules pils piedāvājumā nav, jo trūkst pārbaudītas informācijas, pētījumu. Ievērojama ir arī pils arhitektūra, no muižas laikiem te saglabājušās vairākas podiņu krāsnis, grezns kamīns, kolonnu zāle, pagrabā – zivju baseini un vīna pagrabs u.c. Pils apjomu iepazīstam kopā ar Puikules tautas nama vadītāju Ziedīti Jirgensoni, kuras dzimtas saknes saistītas ar Vidzemes lībiešu – Martinsonu – dzimtu. Tiekoties gan Ziedīte, gan viņas mamma Edīte Pelēkā vairākkārt cildina vēsturnieces Rasmas Noriņas veikumu, apzinot Vidzemes lībiešu dzimtas – 2018. gadā izdotā Rasmas Noriņas grāmata “Vidzemes lībiešu dzimtas Bisnieki-Hirši-Priediņi-Martinsoni no 18.gs. līdz mūsu dienām” viņu mājās stāv goda vietā, un nodaļas sākumā, kur aprakstīts Dārtes Martinsones un viņu pēcteču zars, ielikta īpaša grāmatzīme.
Svētupes muiža: Svētupes muiža atrodas Svētupes kreisajā krastā, Rīgas – Tallinas ceļa labajā pusē, netālu no Salacgrīvas. Bijušajā Svētciema muižas zirgu stallī pēdējos gados notiek vērienīgi attīstības darbi, ar ieceri šeit reiz izveidot kultūrvietu, kur plašajā staļļa pagalmā notiktu brīvdabas kino vakari, koncerti, staļļa ēkās – tematiskas nometnes, kolekcionāru salidojumi, vietējo amatnieku meistarklases, tirdziņi u.c. Vēl pirms dažiem gadiem stallis atradās diezgan bēdīgā drupu stāvoklī, taču visai bieži, mērojot ceļu uz un no Pērnavas, šai vietai brauca garām uzņēmējs no Igaunijas – Raimonds Parns. Vēsturisku vietu saglabāšanā ieinteresēts, viņš vērsās Salacgrīvas novada pašvaldībā, noskaidrojot, kam muižas stallis pieder un kāpēc tam ļauj iet zudībā, un – galu galā kopš 2018. gada septembra viņš kļuva par jauno “Svētupes muižas” īpašnieku. Vietu viņam palīdz attīstīt vietējais būvnieks, projektētājs Aldis Gusārovs no Salacgrīvas, kurš mums laipni izrādīja bijušo stalli, iepazīstināja ar paveikto un iecerēto. Svētupes muiža, iespējams, nākotnē kļūs par vietu, kur varēs iepazīt apkārtnes vēsturi, restorānā nobaudīt vietējos tradicionālos ēdienus un Vidzemes lībiešu garšu. Lai izdodas! Mantojuma potenciāls, vietas lokācija un uz sadarbību vērsts skats uz dzīvi Svētupes muižai ir jau tagad!
Salacgrīva: Salacgrīvas muzejā iepazīstam muzeja pastāvīgo ekspozīciju “Zutiņš murdā” par Salacgrīvas spilgtāko nemateriālā kultūras mantojuma vērtību un arīdzan vietas zīmolu – Salacgrīvas nēģiem, kurus vietējie sauc arī par zutiņiem. Tiekoties ar muzeja vadītāju Ievu Zilveri, uzzinām, ka notiek darbs pie nākamās ekspozīcijas muzejā, kas atklās lībisko piederību Salacgrīvai un tās apkārtnei. Šobrīd tiek cītīgi rakstīti projekti ekspozīcijas izveidei, jau tapis vizuālais koncepts un makets, taču teritoriālā reforma un tās sekas gan ar nemitīgi pieaugošo birokrātiju, gan naudas trūkumu nesekmē ieceru sasniegšanu atbilstoši plānotajam – ekspozīcijas pārveides darbi, kam bija jāsākas ar sienu pārkrāsošanu, pārcelti uz nezināmu laiku. Taču tikmēr var strādāt pie ekspozīcijas satura, atlasot no muzeja krājuma raksturīgākos priekšmetus un stāstus, kas palīdzēs atklāt tā vai citādāk Salacgrīvas puses piederību lībiskajam – tā ir ne tikai apkārtnē atrastā bruņurupuču sakta – lībiešiem raksturīga rotaslieta, bet arī Vidzemes lībiešu pēcteči – Salacgrīvas pilsētas un novada iedzīvotāji, daudzi, no kuriem runā joprojām ikdienā vietējā izloksnē, dzīvo mājās ar lībiskiem nosaukumiem, gatavo zivju ēdienus pēc vietējām receptēm u.c. Muzejā satiekam arī Vidzemes lībiešu pēctečus. Andri Gīzi, kuram vienīgajam Vidzemes pusē pasē kā tautība norādīts – lībietis, šoreiz pārstāv viņa kundze Ilga Gīze. Savukārt Artis Ende nāk no somu valodnieka Andersa Jūhana Šēgrēna 1846. gadā satiktā Svētciema lībieša Krista Priediņa zara. Dzīvīgā sarunā ar dažādiem amizantiem stāstiem un piedzīvoto Lībiešu svētkos Mazirbē dalās Ilga, atklājot, kā ar Rasmas Noriņas telefona zvanu un japāņu fotogrāfa Juki Nakamuras vizīti viņu ģimenē sākušies “lībiešu laiki”. Ilgasprāt, Vidzemes lībiešu salidojumiem Pālē būtu jānotiek biežāk, jo tas veido to kopības sajūtu – “kopābūšana ir svarīga, ja netiekas regulāri, izplēn tas viss ļoti ātri!” Kopā mēģinām atpazīt salacgrīviešu runai raksturīgus lībiešu izcelsmes vārdus – randu pļavas (jūrmalas pļavas), čōrka – slīkšņa pirms smilšu kāpas, konna (varde), sonnis (auns), Kadagi, Kuiviži, Ainaži, Kuiķele, Vedamurga u.c.
Unģenciems: Starp Svētupes un Vitrupes ietekām jūrā atrodas viens no Vidzemes piekrastes jūrmalciemiem – Unģenciems. Tur dzīvo dzejniece, lībiešu mantojuma glabātāja Anita Emse, kuru satiekam ekspedīcijas dienas izskaņā. Anitas kundze zina daudz stāstīt par apkārtnes vietām un cilvēkiem, ļoti skanīgi un skaisti prot runāt Svētciema izloksnē, kurā ik pa laikam saraksta arī kādu dzejoli. 2014. gadā iznāca Anitas Emses dzejoļu krājums “Saknes” ar pievienotu disku, kurā dzirdama pati autore, runājam savu dzeju – krājumā ietverti vairāki dzejoļi, kas rakstīti mūsdienās teju izzudušajā Svētciema izloksnē. Laiks “Jūrsilmaļu” mājās paiet nemanot, klausoties Anitā un iepazīstot viņas pierakstus – uz rūtiņu lapām un kladītēs krājas ne tikai jaunākie dzejoļi, bet arī, pēkšņi prātā ienākuši, vecāsmammas, mammas un vietējo ļaužu izteicieni – randmala (krastmala), krumpas (krunkas), lučiņš (knupītis), kuncīši (lucīši), ķeguļi (dzeguzes), kamma (liela bute), muldeņi rādās (murgi rādās), ak, tu vec kuž! (ak, tu vecā ķēve!), dabūs pa ķobi/poģi! (dabūsi pa galvu!), pārsist govi! (pārsiet govi!) u.c. Anita cer, ka tad, kad viņas trīs mazbērniņi izaugs un radīsies interese par šo vietu un Vidzemes lībiešiem, viņiem būs kur palasīties un uzzināt to, ko nepaprasīja. Anitai pašai interese par lībisko dialektu un tā izloksnēm radās pirms apmēram 50 gadiem, kad viņa manīja, ka bērni skolās tiek bārti par nepareizu runāšanu un ka vietējo valoda ir “traki ekonomiska”, ar norautām vārdu galotnēm. “Svētciemu kādreiz sauca par Sveiciemu, sveicemieši runā visu uz “i” – roki, kāji, mājiņi, puķīši, asariņi, brēteliņi. Sveicemieši saka – pīļiem sarkani peki vai meiti apaļi kā vimbi! Vitrupē runā vitrupiski, tomēr mazliet savādāk kā Svētciemā. Salacgrīvā rauj galotnes nost, Ainažos atkal stirpi jūt igauņu ietekmi,” stāsta Anita. Viņas dzimtas saknes saistās ar Vidzemes lībiešu Lielnoru un Girgensonu dzimtām. Vērojot raksturu atšķirības starp lībiešiem un latviešiem, viņasprāt, lībieši izceļas ar stingru un tiepīgu raksturu, taču “viņi ir arī ļoti strādīgi. Bet, ja ieņems galvā! Viņiem ir sava domāšana, sava darīšana!”
2022. gada martā turpinās lauka pētījumi un Ieva Vītola Ventspilī tikās ar Ventspils lībiešu apvienības «Rānda» pārstāvjiem – vadītāju Ausmu Ernestovsku, valdes locekļiem – Māru Vīgerti, Lieni Ģērmani, Ēriku Kāpbergu. Tikšanās laikā tika pierakstītas ne tikai atmiņas par bērnību Lībiešu krastā Ovīšos, Lūžņās, Miķeļtornī un Mazirbē, bet arī noskaidrots, ko paši lībieši uzskata par savu nemateriālo kultūras mantojumu, kas būtu jādara, lai tas būtu vairāk redzams un atpazīstams citiem. Intervijā ar lībiešu folkloras kopas “Kāndla” vadītāju Ilgu Pornieci atklājās, kā pandēmija pēdējos divos gados ietekmējusi lībiešu nemateriāla kultūras mantojuma saglabāšanu – ja pieaugušo sastāvs tikko veiksmīgi startējis folkloras festivāla “Baltica” skatē, tad mazie jeb “Piški Kāndla” dalībnieki vairs netiekas un bērnu folkloras kopa savu darbību diemžēl uz laiku ir pārtraukusi. Savukārt Lībiešu krasta ciemos pandēmija tieši pretēji likusi sarosīties vietējiem iedzīvotājiem, tā Košragā nodibināta biedrība un tiek īstenoti pirmie projekti, par to un daudz ko citu saistībā ar ikdienas dzīvi un mantojuma saglabāšanu Lībiešu krasta ciemos intervijā pastāstīja viesu nama “Pītagi” saimniece Signe Dišlere.
2022. gada 10. janvārī turpinājās lauka pētījumi Ziemeļvidzemē – Staicelē un Alojā, dokumentējot lībiskā mantojuma liecības mūsdienu ainavā. Lolita Ozoliņa un Ieva Vītola viesojās Staiceles lībiešu muzejā “Pivālind”, kas tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē ‘svētais putns’ un ir arī Staiceles simbols. Muzeja vadītāja Indra Jaunzeme un tūrisma informācijas centra un TLMS “Staicele vadītāja” Inese Timermane atklāja lībiešu mantojuma izpausmes Staicelē un tās apkārtnē – gan vietvārdos, gan vietējā izloksnē, gan dzimtu uzvārdos, gan ēdienu gatavošanas prasmēs, gan vizuālās reprezentācijās pilsētvidē, gan mākslas un kultūras pasākumos u. c. Apjomīgs un nozīmīgs ir muzeja apkopotais materiāls par 645 māju vietvārdiem mežiem un purviem bagātajā apkaimē. Šķiet, dabas ainavas raksturs atspoguļojas arī asociācijās par Vidzemes lībiešiem – viņi esot bijuši spītīgi, kašķīgi, savrupi un diezgan noslēgti ļaudis.
Otrajā dienas pusē, pētnieces tikās Alojas novadpētniecības centrā ar Alojas pārvaldes vadītāju Zandu Adernieci, novadpētnieci Inesi Timermani un vēstures skolotāju, novadpētniecības centra vadītāju Līgu Modernieci. Alojas pusē lībiskā mantojuma liecības teju jaušamas vien dažos vietu nosaukumos, piemēram, mazupīte, kas nes lībisko Joglas vārdu, vai Ungurpils senais nosaukums – Pirkile (Pürkeln). Arī Alojas izloksne ikdienā ir dzirdama arvien mazāk, tomēr tā vēl pastāv, piemēram, olu kulteni saucot par penku vai kartupeļu biezputru par ķinku! Tāpat vietējie ļaudis pauž vairākus minējumus un pieņēmumus par Alojas vārda izcelšanos, no kuriem tautas etimoloģijā vismaz pāris tiek skaidroti saistībā ar lībiešu valodu. Latviešu dzejnieka Ausekļa (īstajā vārdā Miķeļa Krogzema) dzimtai ir lībiska izcelsme, un dzejolī “Pēdējā lībieša domas pie Salacas upes” izskan cerība “Un, kamēr viņš vēl dzīvos Baltās krastos, Mēs arī līdz ar viņu dzīvosim”.
