Burājot lībiešu jūrā: debespušu nosaukumi lībiešu valodā

Cilvēcei visos laikos ir bijusi svarīga prasme pārvietoties – orientēties telpā, atrast savu ceļu un arī pavēstīt par to citiem. Pirmstehnoloģiju laikmeta cilvēkam šīs iemaņas bija ikdienas dzīves pamats – tās nodrošināja izdzīvošanu, iztiku, jaunu teritoriju apgūšanu un tirdzniecību. Vēl svarīgāka prasme orientēties vienmēr ir bijusi tur, kur orientieru ir maz. Šķērsojot jūru, prasme noteikt debespuses vai atpazīt krasta līnijas izliekumus var būt izšķiroša, lai ceļinieks veiksmīgi nokļūtu galamērķī. Pie jūras mītošajām un tajā kuģojošajām tautām šādu navigācijas iemaņu apguve un lietošana vienmēr bijusi svarīga ikdienas sastāvdaļa, un tāpēc savā ziņā – arī pasaules uztveres spogulis. Valodā ieslēpto navigācijas instrumentu iepazīšana tādējādi ļauj labāk izprast valodu un tautu savdabību, veidošanos un savstarpējos kontaktus. Savukārt navigācijas lomas apzināšanās un paraudzīšanās uz pasauli kādreizējo jūrasbraucēju acīm reizēm spēj piedāvāt jaunu skatījumu pat uz vispārzināmām patiesībām.

Šo rakstu iedvesmojusi virkne nejauši ievērotu sakritību debespušu nosaukumos visapkārt Rīgas jūras līcim (igauniski dēvētam par Liivi laht – Lībiešu līci) runātajās valodās un Eberharda Vinklera plašie pētījumi par Salacas lībiešu valodu, kas ļāvuši pāri jūrai savienot gadsimtiem šķirtās lībiešu pasaules Ziemeļkurzemē un Salacas apkaimē.

Debespušu nosaukumi Baltijas jūras somu valodās

Pētījumi par Baltijas jūras somu valodu veidošanos šo valodu pirmdzimteni lokalizē Daugavas baseinā mūsdienu Latvijas teritorijā (piem., Lang 2018, 215). Jaunās valodas, kas šeit atdalījās no kopīgās pirmvalodas, paturēja plašu kopīgu leksikas mantojumu, tostarp debespušu un arī ģeogrāfisko objektu nosaukumos. Tomēr tie, kas iepazinuši Baltijas jūras somu valodas, noteikti būs pamanījuši nelielās, taču ļoti iezīmīgās atšķirības ģeogrāfiskajos apzīmējumos. Ne tikai Baltijas jūras nosaukumā, kur igauņi to dēvē par Läänemeri (‘Rietumu jūru’), somi – par Itämeri (‘Austrumu jūru’) un Kurzemes lībieši – par Sūŗ meŗ (‘Lielo jūru’), bet arī saistībā ar debespušu nosaukumiem.

Debespušu nosaukumos Baltijas jūras somu valodas lielākoties izmanto tās pašas saknes (nedaudz atšķirīgs ir vepsu valodas modelis, kurā vēsturiskos debespušu nosaukumus lielākoties aizvietojušas atsauces uz diennakts laiku). Interesantas sakarības atklājas, sastatot šos debespušu nosaukumus ar virzieniem, uz kuriem tie norāda.

Debespušu apzīmējumi Baltijas jūras somu valodās (ALFE 3), debespušu apzīmējumi šeit un turpmāk: Z – ziemeļi, A – austrumi, D – dienvidi, R – rietumi.

Ir pamanāmas divas lielākas grupas – uz ziemeļiem un dienvidiem no Somu jūras līča esošās valodas, kuru galvenā atšķirība ir tā, ka dienvidu (D) un dienvidrietumu (DR) nosaukumi ir samainījušies vietām (t. i., somu etälä (D) un igauņu edel (DR), igauņu lõuna (D) un somu lounas (DR)).

Lībiešu valodā ir pilnīgi atšķirīgs virzienu modelis, kuru ar citām Baltijas jūras somu valodām vieno tikai kopīgi ziemeļu un ziemeļrietumu nosaukumi (izņēmums ir modelis, kas tiek lietots Igaunijas salās). Pārējā vējroze ir nobīdīta 45 grādu leņķī pretēji pulksteņrādītāja virzienam, turklāt leksēma lȭinag, kuras atbilsmes citās Baltijas jūras somu valodās attiecinātas uz D vai DR virzienu, lībiešu valodā tiek lietots DA virziena apzīmēšanai. Debespušu nosaukumu secības ziņā lībiešu vējroze tomēr ir tuvāka dienvidu grupas modelim – Kurzemes lībiešu valodā lȭinag (DA), jedāl (D), lēņtš (DR) (LELS; sal. igauņu lõuna (D), edel (DR), lääs (R); sal. somu etälä (D), lounas (DR), länsi (R)).

Lībiešu vējroze

Līdztekus citās Baltijas jūras somu valodās atrodamajiem vēsturiskajiem, bet lībiešu gadījumā nobīdītajiem debespušu apzīmējumiem – pūoj (Z), idā (ZA), lȭinag (DA), jedāl (D), lēņtš (DR) un lūod (ZR) – Kurzemes lībiešu vējrozi raksturo arī īpaši R un A debespušu apzīmējumi, attiecīgi vežgõr ‘ūdens puse’ un mōgõr ‘zemes puse’, kuriem paralēles atrodamas Igaunijas rietumdaļā un salās (sal. igauņu dial. vesikaar un maakaar). Raugoties no Lībiešu krasta ģeogrāfiskā novietojuma, jāpiezīmē, ka semantiski leksēmas vežgõr un mōgõr nebūtu īsti atbilstošas, jo zemes puse meklējama DA, bet jūras puse – ZR virzienā. Iespējams, tieši tāpēc paralēli šiem debespušu nosaukumiem reizēm tiek izmantoti arī daudz plašākā areālā izplatīti ar diennakts laiku semantiski saistīti nosaukumi – ȭdõgpūol ‘vakarpuse’(R) un ūomõgpūol ‘rīta puse’ (A).

Līdz pat 19. gs. vidum līdztekus Kurzemes lībiešu valodai Rīgas līča austrumu krastā runāta arī Vidzemes jeb Salacas lībiešu valoda. Lai gan līdz mūsdienām ir saglabājies maz šī lībiešu valodas varianta pierakstu, pēdējā desmitgadē iznākušie apjomīgie pētījumi un leksikas apkopojumi ļauj gūt priekšstatu arī par galvenajiem Salacas lībiešu debespušu nosaukumiem.

Salacas lībiešu vārdnīcā (Winkler 2009) atrodamas šādas leksēmas debespušu un vēju apzīmēšanai – puoj ‘ziemeļi’, puoj tūl ‘ziemeļvējš’ (Z), uomuk tūl ’rīta vējš’, mütsa tūl ‘meža vējš’ (A), lünnug ‘dienvidi ~ dienvidaustrumi’, lünnug tūl ‘dienvidvējš ~ dienvidasutrumu vējš’ (D, DA), ristmer tūl ’vējš šķērsām jūrai’, ǖdug~ üdug ‘vakars’, mer ~ mär ‘jūra[s puse]’ (R).

Lai gan pašos Salacas lībiešu materiālos nav sameklējami pārējie galvenie debespušu virzieni, trūkstošie tomēr arī ir noskaidrojami, ņemot vērā, ka lībiešu valoda savulaik tikusi runāta visā Rīgas jūras līča austrumu piekrastē un latviešu valodā tās pēdas no Igaunijas robežas līdz pat Saulkrastiem joprojām saglabājušās Vidzemes lībiskajā dialektā.

Apskatot debespušu nosaukumus latviešu valodā Rīgas līča austrumu krastā, tostarp tajā runātajā lībiskajā izloksnē, identificējami šādi uz lībiešu valodas mantojumu attiecināmi debespušu nosaukumi:

• ZA – ida (Tūja) ~ ide (Dunte, Skulte, Mangaļi) (Laumane 2015, 243–244);
• DA – launadzes vējš (Carnikava), launadža vējš (Tūja) (Laumane 2015, 250);
• DR – lencis (Tūja);
• ZR – luodas vējš (Tūja, Dunte, Skulte), luodes vējš ~ straume (Dunte, Kuiviži) (Laumane 2015, 253).

Šie nosaukumi un to rādītie virzieni pilnībā atbilst debespušu nosaukumiem Kurzemes lībiešu valodā.

Jāatzīmē, ka vietumis Vidzemē un arī Kurzemē latviešu valodā leksēma launadzis un tās paralēlformas tiek lietotas arī D un DR apzīmēšanai. Vidzemes piekrastes ziemeļu daļā šādu lietojumu var būt ietekmējis izplatītais leksēmas lõuna lietojums igauņu valodā (D apzīmēšanai), kas var būt izraisījusi arī D un DA saplūšanu Salacas lībiešu valodas lünnug gadījumā, citās Latvijas vietās šādu nosaukuma lietojumu varētu sasaistīt arī ar ēdienreizes launags (starp pusdienām un vakariņām) nosaukumu, kas arī aizgūts no lībiešu valodas (sal. Kurzemes lībiešu valodas lȭinagizt, igauņu lõuna ‘pusdienas’).

Lībiešu leksēmas lȭinag attiecināšana uz DA, kas lībiešu valodu nošķir Baltijas jūras somu valodu kontekstā, sastopama gan Salacas lībiešu valodā, gan sporādiski arī Vidzemes latviešu valodas variantos (un arī visā Kurzemē). Tādējādi Kurzemes lībiešu valodas paraugos balstītā vējroze ir ne tikai Kurzemes lībiešu navigācijas instruments, bet ir attiecināma uz abiem pierakstītajiem lībiešu valodas variantiem. Arī Salacas lībiešu vēju nosaukumu mütsa tūl ‘meža vējš’ (A) un ristmer tūl ’vējš šķērsām jūrai’ (R) semantika atbilst Kurzemes lībiešu ģeogrāfiski nekorekto šo debespušu nosaukumu mōgõr ‘zemes puse’ un vežgõr ‘ūdens puse’ semantikai.

Lībiešu vējrozes paralēles latviešu un igauņu valodā

Lībiešu vējrozes virzieniem atbilstoši lībiešu cilmes debespušu nosaukumi (izņemot nosaukumu ziemeļi), tiek lietoti visā ap Rīgas jūras līci runātajā latviešu valodā – primāri lībiskajās izloksnēs, kur to lietošana ir prognozējama. Šādu lietojumu ilustrē 1990. gadā Engurē pierakstītie vēju nosaukumi: ziemels (Z), īds (ZA), mākars (A), launadzs (DA), jadals (D), lēnic (DR), vežģers (R), luods (ZR) (LFK: 1600, 112307).