ir vieta, kur neredzēt lībiešus

kur ieraudzīt sevi, lībiešu acīm

# nekādu lībiešu nav

“Nekādu lībiešu nav,” tas bija tas, ko man pateica pasu galdā, kad es deviņdesmito gadu sākumā ierados pēc savas pirmās Latvijas pases un lūdzu, lai man tautības ailē ieraksta “lībietis” – tas agrāk bija aizliegts. Uz to man pateica: “Ja jūs vispār gribat dabūt Latvijas pasi, jāraksta tautība “latvietis”.“

Pagājušogad, kad es te vienā vietā pildīju dokumentus, to pieņēmēja man prasīja: “Kā tas tā ir – jūs esat lībietis, bet pilsonība jums ir Latvijas?” Nu es tad viņai skaidroju, ka lībieši ir Latvijas pamatiedzīvotāji un tā tālāk. “Es gan neko tādu neesmu dzirdējusi,” viņa atbildēja. Nu ja, jo lībiešu taču nav.

Kā gan tie varētu būt? Kad es mācījos skolā, mans vēstures skolotājs man skaidroja, ka lībieši izmira jau 13. gadsimtā. Kā tad. Mūsu ciemi un kapi, un mūsu pilskalni taču ir ”senlatviešu” ciemi, kapi un pilskalni. Reizēm saka, ka tie nav lībiešu, jo pirms lībiešiem tur ir dzīvojuši citi, vai pēc lībiešiem tur ir dzīvojuši citi, vai arī tā –  mēs vēl nezinām, kas tie lībieši ir par tautu, no kurienes viņi šeit atnākuši un vai viņi vispār ir atsevišķa tauta. Skaidrs, jo nav taču nekādu lībiešu.

Un arī Latvijas kultūras vēsturē lībiešu nav. Es taisni paskatījos – tagad ir iznākusi tāda jauna grāmata. Tur, tajā grāmatā, nekādu lībiešu nav. Kas par to, ka kristietība ienāca Latvijā tieši caur lībiešiem un daudzi baltvācu un latviešu kultūras darbinieki, arī šodien, ir cēlušies no lībiešiem. Kas par to, ka lībiešu dzejnieks Jānis Princis rakstīja un izdeva dzejoļus latviešu valodā uzreiz pēc Neredzīgā Indriķa, vēl pirms parādījās visi tie jaunlatvieši. Kas par to, ka lībiešiem ir bijis teju 40 rakstnieku, ka starp lībiešiem ir bijuši Latvijā pazīstami komponisti un gleznotāji, un citi kultūras darbinieki. Kas par to, ka Latvijas himnu sarakstījis lībietis Baumaņu Kārlis, vai to, ka latviešu eposs “Lāčplēsis” pārstāsta lībiešu vēsturi un notiek visās tajās vietās, kur dzīvoja lībieši. Nekādu lībiešu taču nav.

Varētu jau iebilst, ka lībieši ir ierakstīti Latvijas likumos kā pamattauta, tur pateikts, ka valsts rūpējas par lībiešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Bet kas tad tāds likums ir? Tas ir tāds papīra gabals, kuru labi parādīt, ja kāds prasa, – re, te viss melns uz balta ir uzrakstīts, visi dokumenti ir kārtībā. Bet kas no tiem likumiem, ja īstenībā nekādu lībiešu nav?

Ņemsim kaut vai valodas likumu. Tur ir sacīts, ka lībiešu valoda ir Latvijas pirmiedzīvotāju valoda, nevis kāda svešvaloda. Un, ka lībiešu valoda jālieto uzņēmumu nosaukumos un uz ceļazīmēm. Bet, ja es aizeju uz uzņēmumu reģistru un gribu reģistrēt tādu nosaukumu lībiešu valodā, tad man saka, ka nevar, jo nosaukumā nedrīkst izmantot lībiešu burtus. Un, kad man ir intervija valsts radio un es gribu, lai tur skanētu mūzika lībiešu valodā, man iebilst, ka tā nedrīkstot, jo tā nav latviski. Lībiešu valoda nedrīkst tapt rakstīta un dzirdama, jo nekādu lībiešu jau nav.

Un, kad Dundagas novadā gribēja uzstādīt ceļazīmes lībiešu un latviešu valodā, tad Latvijas galvenais ceļu kantoris apgalvoja, ka nedrīkst. Sākumā viņi skaidroja, ka ceļu satiksmes noteikumi un standarts neļauj lībiešu valodu izmantot, lai gan tas neļauj izmantot arī latviešu valodu, kamēr ceļazīmēs taču tiek lietota ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu, igauņu un krievu valoda (tikai lībiešu valodu nedrīkst). Tad viņi rakstīja, ka tāda lībiešu valodas lietošana varētu maldināt cilvēkus. Tad rakstīja, ka nedrīkst izmantot īpašus burtus – teiksim, lībiešu burtus –, bet igauņu un lietuviešu burtus drīkst gan – tas jau lieliski redzams viņu pašu uzstādītajās ceļazīmēs. Un tad viņi rakstīja, ka, viņuprāt, lībiešu valodas izmantošana ceļazīmēs esot prakses, ne likuma jautājums, un ka tādas prakses lībiešu valodu izmantot nav.

Tā ka likumā jau var ierakstīt, ko tik gribas. Bet, ja kaut kur sēž kāds, kurš domā, ka nekādu lībiešu nav, tad likums ir priekš kaķiem. Jo nekādu lībiešu nav – nav un viss.

Ir divdesmit pirmais gadsimts. Trīsdesmit gadi brīvās Latvijas, kas ir arī lībiešu vienīgā dzimtene un kuru arī es, turot lībiešu karogu rokās, aizstāvēju pie parlamenta 1990. gadā.

Tagad es stāvu šeit Lībiešu krastā, Miķeļtornī, uz savas dzimtas zemes. Pie kapiem, kur guļ mana dzimta un kaimiņi – lībiešu dzejnieki, kultūras un valodas kopēji un cīnītāji par lībiešu tiesībām daudzās paaudzēs. Kapos, kuros atrodas pirmais lībiešiem uzceltais piemineklis, kas uzstādīts melnajos 1970. gados, piemineklis, kas, tāpat kā lībieši paši, ir neredzams, jo uz to neved neviena norāde. Ciemā, kura lībiskais nosaukums nedrīkst būt redzams, jo nekādu lībiešu taču nav.

Es gribētu, lai ikvienam būtu iespēja šeit nedaudz pakavēties. Nedaudz padomāt pašiem par savu tautu – kā tas ir, kad tava tauta diendienā tiek tīrīta ārā no grāmatām, zīmēm un vēstures, kad tava valoda nedrīkst būt redzama pat tavā dzimtenē, tavā paša zemē, kad tev no dienas dienā ir jāklausās un jāskatās, kā tava tauta un valoda tiek izdzēsta.

“Kas jūs par lībiešiem. Pēdējais lībietis jau ir miris, es esmu to kaut kur lasījis,” tā laiku pa laikam saka. Es raugos spogulī un redzu sevi, es redzu, ka es neesmu miris – es runāju, elpoju, domāju.

Ielieciet vārda “lībieši” vietā paši savas tautas nosaukumu. Kā tagad šķiet? Vai tā ir jau labāk? Vai sāk parādīties tāda sajūta, itin kā jūs stāvētu būrī, ka uz jums skatās un rāda ar pirkstiem, fotografē, bet jūsu tur iekšā it kā nemaz nebūtu?

Ielieciet vārda “lībieši” vietā paši savu vārdu.

Šobrīd būris ir tukšs. Tāpēc, ka nekādu lībiešu te nav.

Tagad ir jūsu kārta nākt viņu vietā.

Par iedvesmu šim mākslas darbam kalpojusi mūsu, lībiešu, neatlaidīgā tieksme saglabāt savu garu un valodu cauri tūkstošgadēm, spēja pārdzīvot laiku un stāvēt pretī ikvienam šķērslim, spēja nenorimt un iznirt no jauna, atkal un atkal.

Par ierosmi šim mākslas darbam kalpojusi mana gadu ilgā un savādā sarakste ar VSIA “Latvijas valsts ceļi”, cenšoties panākt, lai lībiešu valoda Latvijā beidzot kļūtu kaut nedaudz redzama, kā tas noteikts Valsts valodas likumā, kura 18. pantā rakstīts – “Lībiešu krasta teritorijā vietu nosaukumi (..) tiek veidoti un lietoti arī lībiešu valodā”.

Tapšana